Bijām rotaļu laukumā. Barbara ieskatījās misenē un uz ilgu laiku tur palika. Tad pienācu es. "Nabaga tīģeris!"- bēdīgi teica bērns. Mēs abas ļoti saņēmāmies un aizgājām uz karuseli. Bērns neko. Es neko. Tad pajautāju - tu taču gribi glābt to tīģeri, vai ne. Cilvēkam až acis iedegās - gribu!!! Nu, izpūtu ārā un ieliku roku ādas cimdā misenē. Guļ tagad jaunais draugs uz radiatora vannas istabā, žāvējas. Rīt kakla aizšūšanas operācija. Bļin, bet cik labi. Neizvilktu viņu no misenes, es vēl tagad par to domātu.
Nezinu, klīst runas par to, ka sievietes ir princeses, kas gaida, ka viņas glābs. Man vienmēr likās, ka sievietēm ir raksturīgi glābt pašām, vai tad ne? Un tad tevis izglābtie brīvprātīgi un regulāri glābj tevi, kad tu vismazāk to gaidi. Vai vispār neapzinies.
