Ko nepalasi par grūtniecību, visur ņirb rožaini piedāvājumi izbaudīt šo harmonijas pilno laiku. O, es labprāt, jo, kad es nenervozēju par analīzēm un visām iespējamajām blaknēm, es jūtos tīri harmonijā ar savu jau ļoti lielo vēderu, joprojām tievajām potītēm un apakšdelmiem, ar uzkuplušajiem matiem, supergludo ādu un paaugstinātu daudzumu vasaras raibumu. Un ar to, ka iekš manis aug puika. Es vislabprātāk pavadītu laiku vijot ligzdu un pastaigājoties un iedomājoties, kāds būs mans dēls. Garš, zilacains, vasarraibumains un skruļļains kā vīrs un meita?
Es labprāt. Bet apkārtējiem nekādi e-pasti par hormoniem un harmoniju nepienāk. Grūtniece? Kas tad tev? Tāda pati kā visi, tikai resnāka.
Mans labākais draugs pēkšņi atcerējās, ka mūsu attiecībām trūkst seksa. Ne uzreiz atcerējos, kas tas tāds. Es dzīvoju iekš sava vēdera, man spiež urīnpūsli, es neizeju no tualetes, man grūti apsēsties, piecelties, pagriezties no sāna un sānu, tad tas vēders iespringst, bet pēc seksa man viss niez un kož vairākas dienas (hello, jaunā mikroflora!). Hormoni, harmonija. Sekss ir kaut kas, par ko es varētu domāt kompānijā ar vīru (ja atgādina), jo es attāli atceros, ka šībrīža stāvoklim ir kāds attāls sakars ar seksu. Bet kāpēc es jūtos atbildīga par kaut kāda svešā onkuļa seksu?
Pašas vīram vienu vakaru dabūju taisnoties, kāpēc es sestajā mēnesī neesmu slaidā stirniņa. Tāpēc, ka esmu kamielis? Viņam kuprī glabājas tauki un ūdens nebaltām dieniņām, man tas viss glabājas vēderā un gurnos. Un man ir pietiekami neērti pašai, lai vēl visi atgādinātu man, ka es esmu resna. Bet kopumā vīram varu pārmest tikai pārlieku aizņemtību, un arī tā nav gluži viņa paša izvēle.
Mans darbs ir mans darbs. Es tulkoju filmu par to, kā džeki labo 70-to gadu moparus. Maslkarus. Nu, tur maina pārnesumu kārbu un dzinēju, ar lielu interesi apspriežot, kura skrūvīte ir pareizā, un kāpēc šai ātrumkārbai ir tieši tāda uzbūve nevis citāda. Detaļās. Ļoti tuvu harmonijai un tam visam, par ko man gribētos domāt, ojā.
Mans dzīvoklis, kuram ir problēmas, uz priekšu nekust, jo problēmas jārisina man pašai. Es jau no dabas neesmu īstais cilvēku pārliecinātājs, kur nu neadekvātu cilvēku pārliecinātājs, un, protams, man šobrīd gribas komunicēt ar negatīvi noskaņotiem visai dīvainiem kaimiņiem. Nemaz vēders nespringst.
Mana mamma man palīdz. Ar tādu seju, ka, godavārds, labāk es pati. Un, protams, palīdz tikai ar to, ko uzskata par vajadzīgu. Un audzina manu meitu, kura pretojas. Tas viss notiek brīdī un telpā, kur es tulkoju moparus, jo ko tu tur tulko, tu tak tāpat sēdi. Un kas tad tev, tu tāda pati kā visi, tikai resna, ne tev hormoni, ne tev harmonija.
Toties mana meita ir unikums. Viņa ir vienīgais, kas mani morāli atbalsta, jautā, kā es jūtos, bučo manu vēderu, jautā, ko dara bēbis, un saka, ka es neesmu resna, tas ir laicīgi. Vienīgais, no viņas daudz mantu nonāk zemē, un, izrādās visa dzīve ir pieliekšanās un pietupieni, bet tas arī grūtākais vingrinājums šobrīd. Vēl ir meitenes forumā, kuras arī ir pilnīgā harmonijā, un šī ir labākā kompānija šobrīd, jo tur tevi saprot visi. Labākais interneta izgudrojums. Vēl man ir vīramāte, kura arī saprot, kas tas tāds ir, dzīve ar vēderu. Viņa tikai aiz labās gribas vēlas mūs apgādāt ar bēbīša pūriņu, kuru izvēlējos ne es. Citādi, pilnīga harmonija.
