Un vēlreiz. Bērns spēlēja Doras spēles no rīta, un Dora kaut ko visu laiku jautri čivina angliski. Barbara īgni atsaka: "Apklusti, es neko nesaprotu!" Es, garām ejot, izmetu pāri plecam: "Mācies angļu valodu - kā tu to teici Sindijai" (aizvakar noklausījos sarunu starp bērniem "nesaproti krieviski, tā tev vajag - iemācies". Redzējāt, jā, kā uzreiz iešāvu diviem zaķiem - gan par to, ka valodas vajag zināt, gan par to, kā pret draugiem izturēties. Vot nah??? Ko, bērns uzreiz visu saprata: "Tiešām, mammu, dod anglenes rokasgrāmatu, un es vairs nekad tā neteikšu Sindijai!" Nē, nodomāja, ka tie senči ir tiešām neciešami. Protams, ja ilgi borē to, par Sindiju un angleni, tad var rasties rezultāts. Toties cieņa un mīlestība pret vecākiem konkrēti mazināsies.


Mamma nesen visai aizdomīgi jautāja, vai manus darbus kāds pārbauda. Ibio, man ir 33. Es ne pirmo dienu komunicēju ar cilvēkiem, tas nav mans pirmais darbs, man ir ģimene un gana daudz atbildības. Par redaktoru viasatā es strādāju jau 4,5 gadus, un ap Ziemsvētkiem es esmu rakstījusi, ka mani tur uzskata par vienu no vērtīgākiem redaktoriem. Jā, es rakstu ļoti pieklājīgas, bet konstruktīvas vēstules tulkiem un dažos aspektos saprotu par apmēram 100% vairāk nekā mani vecāki. Vārdu sakot, es esmu pietiekami profesionāla, un es esmu pieaugusi. Mani nevajag pārbaudīt. Un audzināt arī nevajag.

No rīta vīramāte visai nosodoši pateica - kā, joprojām guļat??? Nu zini. Es takš neko nesaku par tiem, kas jau trijos pēcpusdienā liekas uz auss! Un arī par to, ka mēs necienājam viesus. No šīs puses tas izskatās šādi: kad mēs dzīvojām Rīgā, manā dzīvoklī, visi brauca 'pie manis ciemos', ēda to, ko es lieku galdā un nekomentēja. Šeit visi sāka braukt ar savu pārtiku. Es varētu izdarīt secinājumu, ka jums vai nu manējā negaršo, vai jūs nebraucat ciemos, bet uz savu vasaras rezidenci uz pikniku (kā tas arī ir). Kā variants, jūs vedat pārtiku, jo mums vienmēr trūkst naudas. Paldies. Bet ar vienu roku barot, bet ar otru sist, ir ļoti... slikti. (varbūt, jūs gribat izlasīt par to? Nē, jūs obligāti gribat izlasīt!)

Audzināšana nav vienāda ar mīlestību, nemaz, tā ir vecāku induļģence vien. Un kad Barbara čīkst, ka viņai šodien negribas uz baletu (trīsreiz nedēļā piecos gados), es cenšos viņu samīļot un skaļi slavēt, cik liels malacis viņa ir - tik maziņa, bet tik daudz trenējas, un tik labi rezultāti. Jo viņi tiešām ir. Un viņa tiešām ir maziņa un daudz trenējas. Un, neticēsiet, pēc šitā viņa daudz vieglāk piekrīt šodien iet uz treniņu, nekā ja es viņai sāku borēt, ka slinkais-neko-nepanāks-dzīvē. Kaut gan pēdējo darīt man noteikti ir vieglāk un liekas pareizāk.