Mērkaķa darbs

Man liekas, šī kaķene uzvedas kā tipiska mamma - pati sevi iedzen slazdā. Kāpēc gan viņai tie bērni tik ļoti vajadzīgi tieši augšā?

Prāta vētra, Valmiera

Uz Prāta vētru, spriežot pēc bērnu daudzuma, bez bērniem vispār nelaiž. Tas, droši vien, tāpēc, ka tie, kas sāka fanot par PV gadus tā, 10-15 atpakaļ, tagad jau ir konkrēti apbērnojušies onkuļi un tantes.

Vispār jau, bija smieklīgi. Iebraucām mēs ar Statoila kafiju un kakao  laicīgi, bet kamēr trīs reizes apbraucām riņkī Valmieru, kur puslatvija mēģināja noparkoties. Galu galā, mašīnu mēs atstājām pie baznīcas un Valmiera teātra, citā Zirnekļpriežu galā, upes pretējā krastā. Un tad pusstundu gājām. Parkā klusums, cilvēki uz notikuma vietu iet, bet no turienes - klusums. Un pulkstens jau 20, kā solīts, jābūt sākumam. Kad mēs jau bijām pie tilta, no estrādes beidzot kaut kas sāka skanēt. Pēc Prāta vētras gan neizklausījās, bet apzvērēt jau es nevarētu. Tad mēs atnācām līdz ieejai, ienācām, izstāvējām rindu tualetē, iestājāmies rindā pēc popkorna... Visu laiku kaut kas uz skatuves uzstājās.

Un jau pie ieejas mani sāka mākt šaubas, ka tā ir Prāta vētra. Kāpēc gan es vispār padomāju, ka tie varētu būt viņi: pirmkārt, es domāju, ka astoņos ir koncerta sākums; otrkārt - viņiem te jaunie albumi iznāk, bet es neklausos un līdzi nesekoju, ko var zināt. Bet atkal, liekas, ka tā nav PV, jo pirmkārt - tur koncerts, bet tauta staigā pēc popkorna un uz ateju un vispār ne īpaši interesējas par notiekošo; otrkārt - puika padzied, paklusē, atkal padzied, un kad Kaupers ir klusējis? treškārt - tie tupi nav viņi!!! Galvenais, ka savas pārdomas es skaļi klāstīju vīram, un te rindā pēc popkorna viņš pēkšņi izdara brīnumainu atklāsmi: tā nav Prāta vētra! Talk about marriage.

Poprkons bērnam, alus vīram, sautēti kāposti un desiņa - man, un tad jau viss sākās. Es kādu brīdi uztraucos, kā vispār manai piecgadniecei patiks viņas pirmais koncerts, ja nu būs par skaļu, vai vienkārši par garlaicīgu - tomēr, viņa nav latviešu bērns, kuri jau no dzimšanas zina visas PV dziesmas no galvas. Bet nē - laime pilnīga: dejojošais pūlis, priecīgi dziedoši vecāki un dziema par lapsu piecgadniekam ir pietiekami, lai koncerts izdotos.



Tad vēl kādu labu brīdi viņa vēroja meitukus, kas aizmugurē dziedāja un dejoja, ka nu tikai. Viņai tās, droši vien, liekās Winx feju iemiesojums - nu, tādas viņas arī izskatījās. Un tad viņa vispār aizmiga. Pārējo puskoncertu mēs ārdījāmies pa vienam un pa vienam dzērām alu. Bērns nogulēja līdz pašām koncerta beigām, kad mēs jau gājām laukā, runājot par to, ka "Renār, bet kur ir tava lidmašīna?" Un tad mēs izdarījām to, ko protam vislabāk - apmaldījāmies! Svešā pilsētā! Naktī! Ar bērnu! Aaaaa!

Tumsā mēs paskrējām garām pagriezienam Pauku priežu parkā un izgājām... kaut kur, bet ne tur, kur mūsu mašīna. Tad vēl ilgi riņķojām, kamēr vīrs apstājās un sāka pētīt karti telefonā. "Pilskalna iela mums varētu derēt - tur bija drupas,"- teica viņš. Un es tajā brīdī skatījos savām tuvredzīgajām acīm un jautāju - tā nav baznīca priekšā? Vīrs mani nedzirdēja. Again, talk about marriage. Tikai pacēlis galvu no telefona, viņš arī ieraudzīja baznīcu. Jau minūtes 10 mēs bijām staigājuši riņķī ap to kvartālu, kur stāvēja mūsu mašīna.

Gulēt mēs plānojām tajā - bērnam vispār svētki! Es teicu, pastāsti dārziņā, ka tu vienos naktī pēc koncerta tu kurināji uguni uz ielas, vārīji kartupeļus un tad klāji gultu mašīnā - neticēs. Gulējās tiešām labi. Lietainā rītā mēs aizbraucām uz Statoilu piepildīt krūzes, iztīrīt zobus un iekurināt degli brokastīm. Plāns bija virzīties uz Rakšiem Cēsīs. Bet gāziens uznāca ne pa jokam. Es centos pierunāt bērnu atbraukt citu reizi un, noraudājusies zila, šī aizmiga. Vīrs klausījās kā es mainu plānus, bet brauca vien uz Rakšiem. Talk about marriage. Pēc stundas lietus beidzās, bērns pamodās un pusmiegā sāka raudāt "gribu pie lamām!" Bet mēs arī esam pie lamām - stāvam Rakšu stāvvietā un snaužam! Lamas un laime.

Kā parasti, bērnam patika vismazākā, mēnesi veca lamiņa, bet man vislielākais ironiski-mierīgais kamielis. Pastaigas, šūpoles, barošana, pārbrauciens, un es pamodos mašīnā, kas stāv stāvvietā, citā. Vīrs bija nolēmis apstāties Siguldā pasnaust. Karstas bulciņas-Rīga. Dzīve!

Vēl šovasar m'\es ar bērnu braucām uz Tallinu, bet viņa teica, ka šis brauciens esot bijis visvisvislabākais visā pasaulē. 

Džeks

Я научилась очень красиво рисовать шедевр искусства!

Un orģinālšedevrs manā izpildījumā, ko es uzzīmēju bērnam par prieku, kad viņai bija apmēram pusotrs gads/

Дом, который построил Джек