04.09.09

Māja, kuru uzcēlis džeks

Spriežot pēc tā, ka rakstīt es sāku četros gados, tā ir mana pirmā prioritāte. Zīmēt es sāku mazliet agrāk un nodarbojos ar tām divām lietām paralēli visus skolas gadus. Vienīgie divi priekšmeti, kur es nezīmēju komiksus un nerakstīju romānus, bija ģeogrāfija un fizkultūra. Tāpēc es nezinu algebru, ģeometriju un visu, kas tiem līdzīgs, slikti orientējos vēsturē un švaki atceros literatūru. Valodas kaut kā palika iekš manas galvas pašas. Ap vienpadsmit gadiem es noteikti zināju, ko darīšu pa dzīvi, atlika tikai izvēlēties - labāk ilustrēt grāmatas vai zīmēt multenes.

Piecpadsmit gados es sāku stāties lietišķajos, un tie visu sabojāja. Ja pirms tiem es vēl šo to zīmēju, tad pēc tiem - nekad un neko. Mani neiedvesmoja zīmuļi, pilspalvas, krīts, ogle, sēpija, krāsas un jebkas cits. Līdz brīdim, kad manās rokās nonāca bērnu flomasteri. Šobrīd tā ir laikam vienīgā nodarbe, kurā es kopā ar bērnu ne tikai vairāk kā labpāt iesaistos, bet bērnam ir man jāatgadina, ka ir laiks noapaļoties. Ja zīmēšanas stils ataino cilvēka iekšējo pasauli, tad ko es cenšos pārliecināt ka man ir grūta dzīve?


Вот два петуха,
Которые будят того пастуха,
Который бранится с коровницей строгою,
Которая доит корову безрогую,
Лягнувшую старого пса без хвоста,
Который за шиворот треплет кота,
Который пугает и ловит синицу,
Которая ловко ворует пшеницу,
Которая в темном чулане хранится
В доме,
Который построил Джек.


Un vēl viens, tiem, kas nekad nav redzējuši.