Devītais. Īsā atmiņa.

Pēdējās nedēļas, varbūt pat dienas. Viss kā bumerangs lido atpakaļ  - beidzot uzradās jaunās sērijas par mopariem, vēl un vēl nāk 30 gadus vecās šmotkas, VSAA nevar sakomunicēt ar VIDu un tāpēc aizkavē dekrēta naudu, cīnies ar visu kā ar tornado. Labi, ka man tik liela pieredze visu šo jautājumu risināšanā. 

Ne tikai tās sievietes, kas dzemdējušas 35 gadus atpakaļ, bet pat tās, kuras to darīju pusgadu atpakaļ rausta plecus un saka, ka 'es grūtniecības laikā lidinājos'. Un pašas sev tic. Atmiņa ir tāda izvēlīga lieta. Es drīzāk peldinos. Pa nakti ceļos reizes piecas - sākumā pārveļos uz elkoņu-ceļu pozu, tad apsēžos, tad izlieku ārā kājas, smagi nostājos uz tām un pa solim, pa solim čāpoju uz vannasistabu. Apsēžos uz poda, un šķiet, ka viss tūlīt pārplīsīs. Tāpat šķiet, ka pārplīsīs vēders, kad sīcis spārdās. Tas vairs nav tik patīkami, tagad ir sāpīgi, īpaši kad danco uz urīnpūšļa. Fiziskās enerģijas resursi izsīkst ar katru dienu. Ja mēnesi atpakaļ viegli piedalījos 5km gājienā Nike Riga Run un gāju 6h pārgājienā ar meitas klasi, tad aizvakar pastaigājot 2km pa darīšanām Rīgā, vakar nolikos ar sastieptām vēdera saitēm un sāpošu muguru. Reāli, nevar aiziet no galda līdz virtuvei. 

Tikai ūdenī dzīve šķiet pieņemama. Vakar (ar visu sāpošu muguru) iekāpu baseinā, kur jau peldēja (neprofesionāli, protams, bet samērā normāli) kāds vīrietis. Iedomājieties viņa pašapziņa līmeņa kritienu, kad viņu nesteidzīgā kraulā apdzina nīlzirdziņš ar deviņus mēnešus lielu punci. Viņš vēl nedaudz papeldēja man līdzās, tad izkāpa un sēdēja uz soliņa. 

Kamēr es esmu spējīga paelpot un uzvilkt peldkostīmu...

Kas smieklīgi, es arī neatcerēšos visas grūtības un sāpes, visu savu slikto noskaņojumu un pampstošas rokas. Neko tādu par savu pirmo grūtniecību es arī neatceros, kaut gan vīrs saka, ka es esot pukstējusi tieši tāpat, bet bildes liecina, ka vēders bija tikpat milzīgs. Es neatcerēšos kā stenēju, kā man sāpēja mugura un vēdera saites, kā es piecos piegājienos kāpu uz otro stāvu. Es atcerēšos tikai to, kā piedalījos visos sporta pasākumos un smējos ar Barbaras treneri, ka, droši vien, arī piedzemdēšu tepat baseinā.

Septītais. Ligzda.

Un tad tu sāc vīt ligzdu. Un ar tevi kopā to sāk arī daži no apkārtējiem. "Man ir, es jums iedošu!" Vieni iedod gultiņu. Citi - sapērkas drēbītes. Vēl citi - piespēlē kombinezonu. Tad zvana vīrs un jautā, vai jāņem arī piedāvātais autosēdeklis un kaut kas tur vēl. Te arī viss sākas - es atbildu, ka es gribu pati kaut ko nopirkt, uz ko vīrs atsaka "tad nopērc jaunu tualetes podu". Godīgi sakot, man ir pilnīgi vienalga, ko tur domā visi tie labvēļi, kas vēlas mūs apdāvināt. Es viņiem arī neko negribu skaidrot. Bet vīram - gribu.

Es gandrīz septiņus gadus strādāju savā darbā. Es - knapi - bet maksāju nodokļus. Es esmu nopelnījusi savu dekrēta naudu. Es gribu viņu iztērēt saviem bērniem. Nevis nopirkt jaunu podu vai maizi, nevis samaksāt par gāzi. Bet nopirkt saviem bērniem lietas, ko pati gribu izvēlēties. gan jau dārgais vīrs arī sev skriešanai grib jaunas botas - pielaikot un izvēlēties veikalā, nevis paņemt drauga vēl ne līdz galam nonēsātās. Vai, tur, instrumentus - nevis tos, kurus kāds ir atstiepis, bet tieši tos, kurus pašam vajag, un kurus pats izvēlējies. Fans ir ne tikai izvēlēties, bet arī tērēt savu godīgi nopelnīto. Pieņemt humāno palīdzību fana ir daudz mazāk.

Un arī neērtāk. Gultiņa jau nav sliktākais, ko var saņemt, jo konkrēti par šo vienumu (atšķirībā no autosēdekļa vai kombinezona vai ratiem) man nav strikta viedokļa. Bet gultiņa ir ar iestrādātu kumodi. Nu, pārbīdīsiet mēbeles vai Barbara lai iet gulēt savā istabā. Paldies, man tieši trūka pārbīdīt mēbeles. Vai padoma, kur gulēt manam vecākajam bērnam. 

Ne es viena esmu tik nepateicīga. Gandrīz visas meitenes manā forumā ir saņemušas humanitāro palīdzību, ar kuru nezin, ko iesākt.

Un manā gadījumā labvēļi vienkārši neapzinās, cik viņu ir daudz. Viņi neapzinās, ka viņi piekrāmē manas telpas un manu dzīvi ar savu labdarību, patiesībā nometot manā mājā to, kas pašam nav vajadzīgs. Jo tik un tā jāmet ārā. Es neesmu īpaši turīga, bet tik traki ar mani vēl arī nav. Ja kāds vēlas kaut ko uzdāvināt - droši jautājiet, es pateikšu, ko tieši es gribu un kurā veikalā var nopirkt.

Sestais. Pilnīga harmonija un hormons.

Ko nepalasi par grūtniecību, visur ņirb rožaini piedāvājumi izbaudīt šo harmonijas pilno laiku. O, es labprāt, jo, kad es nenervozēju par analīzēm un visām iespējamajām blaknēm, es jūtos tīri harmonijā ar savu jau ļoti lielo vēderu, joprojām tievajām potītēm un apakšdelmiem, ar uzkuplušajiem matiem, supergludo ādu un paaugstinātu daudzumu vasaras raibumu. Un ar to, ka iekš manis aug puika. Es vislabprātāk pavadītu laiku vijot ligzdu un pastaigājoties un iedomājoties, kāds būs mans dēls. Garš, zilacains, vasarraibumains un skruļļains kā vīrs un meita? 

Es labprāt. Bet apkārtējiem nekādi e-pasti par hormoniem un harmoniju nepienāk. Grūtniece? Kas tad tev? Tāda pati kā visi, tikai resnāka.

Mans labākais draugs pēkšņi atcerējās, ka mūsu attiecībām trūkst seksa. Ne uzreiz atcerējos, kas tas tāds. Es dzīvoju iekš sava vēdera, man spiež urīnpūsli, es neizeju no tualetes, man grūti apsēsties, piecelties, pagriezties no sāna un sānu, tad tas vēders iespringst, bet pēc seksa man viss niez un kož vairākas dienas (hello, jaunā mikroflora!). Hormoni, harmonija. Sekss ir kaut kas, par ko es varētu domāt kompānijā ar vīru (ja atgādina), jo es attāli atceros, ka šībrīža stāvoklim ir kāds attāls sakars ar seksu. Bet kāpēc es jūtos atbildīga par kaut kāda svešā onkuļa seksu? 

Pašas vīram vienu vakaru dabūju taisnoties, kāpēc es sestajā mēnesī neesmu slaidā stirniņa. Tāpēc, ka esmu kamielis? Viņam kuprī glabājas tauki un ūdens nebaltām dieniņām, man tas viss glabājas vēderā un gurnos. Un man ir pietiekami neērti pašai, lai vēl visi atgādinātu man, ka es esmu resna. Bet kopumā vīram varu pārmest tikai pārlieku aizņemtību, un arī tā nav gluži viņa paša izvēle. 

Mans darbs ir mans darbs. Es tulkoju filmu par to, kā džeki labo 70-to gadu moparus. Maslkarus. Nu, tur maina pārnesumu kārbu un dzinēju, ar lielu interesi apspriežot, kura skrūvīte ir pareizā, un kāpēc šai ātrumkārbai ir tieši tāda uzbūve nevis citāda. Detaļās. Ļoti tuvu harmonijai un tam visam, par ko man gribētos domāt, ojā.

Mans dzīvoklis, kuram ir problēmas, uz priekšu nekust, jo problēmas jārisina man pašai. Es jau no dabas neesmu īstais cilvēku pārliecinātājs, kur nu neadekvātu cilvēku pārliecinātājs, un, protams, man šobrīd gribas komunicēt ar negatīvi noskaņotiem visai dīvainiem kaimiņiem. Nemaz vēders nespringst. 

Mana mamma man palīdz. Ar tādu seju, ka, godavārds, labāk es pati. Un, protams, palīdz tikai ar to, ko uzskata par vajadzīgu. Un audzina manu meitu, kura pretojas. Tas viss notiek brīdī un telpā, kur es tulkoju moparus, jo ko tu tur tulko, tu tak tāpat sēdi. Un kas tad tev, tu tāda pati kā visi, tikai resna, ne tev hormoni, ne tev harmonija. 

Toties mana meita ir unikums. Viņa ir vienīgais, kas mani morāli atbalsta, jautā, kā es jūtos, bučo manu vēderu, jautā, ko dara bēbis, un saka, ka es neesmu resna, tas ir laicīgi. Vienīgais, no viņas daudz mantu nonāk zemē, un, izrādās visa dzīve ir pieliekšanās un pietupieni, bet tas arī grūtākais vingrinājums šobrīd. Vēl ir meitenes forumā, kuras arī ir pilnīgā harmonijā, un šī ir labākā kompānija šobrīd, jo tur tevi saprot visi. Labākais interneta izgudrojums. Vēl man ir vīramāte, kura arī saprot, kas tas tāds ir, dzīve ar vēderu. Viņa tikai aiz labās gribas vēlas mūs apgādāt ar bēbīša pūriņu, kuru izvēlējos ne es. Citādi, pilnīga harmonija.

Ceturtais. Mikroelementi un daba.

Padomi topošajām māmiņām iznes galvu. Top padoms Nr. 1: lietojiet visu dabīgo-pārdabīgo!!!  Un tad, skaidra lieta, viss būs labi. Jo tie, kam kaut kas nav labi, vienkārši kaut kur ir pārkāpuši dabīgā lietošanas rituālu. Pieķēru sevi pie domas, ka pētot pretsaules krēma sastāvu, skatos nevis, lai tur nav 'šausmīgā ķīmija', bet tieši, lai tur nav 'dabīgās eļļiņas' - dāsnais blakus efektu un alerģiju avots.

Beidzot ir pavasaris, un var katru dienu apēst kilogramu zemeņu. Un saišķi zaļumu. Un salātus. Un beidzot nepūšas vēders. Bet mans mīļākais ēdiens joprojām ir mazsālītie gurķi, kas cenā ir heroīna līmenī. Nu reāli, kāpēc Rimi tie maksā 3.89, bet tirgū vispār 5? Un kāpēc viņus gribas vēl un vēl? 

Starp citu, dabīgie, dzelzs līmeni, ja cilvēkam ir tendence uz tā krišanos, nevar pacelt ar bietēm un liellopa gaļu, lai kā arī to gribētos. Padomdevēji tiešām iedomājas, ka mazdzelzs grūtniece nav dzirdējusi padomus par to, kas viņai būtu jāēd? Ha. Vienkārši īstais ēdamais pārdodas aptiekā.

Kopumā +2 kilo, kas ir galīgi normāli rijamajai toksikozes formai, kura mani piemeklēja pirmajos mēnešos.

Trešais. Plosos.

Katrai šajā laikā ir jautājumi, vai drīkst to un šito.

Man topa jautājums - vai grūtniecības laikā drīkst klausīties Rammstein? Es neko neklausījos, kamēr man viss riebās, un tad ieslēdzu Tilu. Varbūt, arī labāk būtu Šopēnu, bet kāds kaifs! Un tad es naktī skatījos Rock am Ring un atcerējos, ka koncertos viņš dzied savādāk, bet tas ir vēl krutāk. Atrauties nevarēju.

Vēl grūtniecībai klāt nāk emocijas. Tarju es neklausos, jo no viņas balss pavērsieniem asaras man birst patvaļīgi, tam nav nekāda sakara ar tekstiem vai ko. Viņa dzied, es raudu. Tāpēc es to atļaujos tikai mežā, kad neviens neredz, jo tramvajā stulbi kaut kā. Fredijs arī, īpaši Show Must Go On, kuru es cenšos izlaist. Nepagāja ne 20 gadi, kad Elizabetei pieleca - Fredija ta naaaaav aaaaaaaauuuu! Jā, tas mežs ir daudz redzējis, agrāk gan redzējis mani ejam cauri, piedejojam un dziedam akapello (jo ar austiņām)

Gandrīz nokodu galvu duālam par neapdomīgu komentāru 'kas tev, dvīņi, ka tu tā ēd'. Nevajag komentēt vēderu, apjomus, ēstgribu, neko nevajag. Ir jau pietiekami grūti vērot kā tavs ķermenis maina apjomus, ir grūti visu laiku gribēt ēst, komentāri te ir pavisam lieki. Pareizā atbilde negrūtai sievietei uz jebko ir 'iedzeram vīnu?', bet grūtniecei - 'atnest tev mazsālītu gurķi?'

Otrais. Grūti būt nomodā.

Laboju filmu un aizmigu. Sēdēju pie bērna baletā, tulkoju rakstu un aizmigu. Atnāku mājās pēc baseina, apguļos gultā un aizmiegu. Pa nakti jau trīs mēnešus guļu 9 stundas. Vēl var apgulties pa dienu, un tāpat uz sešiem vakarā spēka nav aizrāpot pat līdz gultai. Un problēma, kas saucās 'nav laika izgulēties' atrisinājās ļoti vienkārši - pilnībā izņem no dzīves sportu un uz pusēm internetu un darbu - un ir laiks gulēt uz nebēdu!

Otrais mēnesis. Rīgas rogainings. Grūti būt nomodā.

Sēdēju pie darba - pretīgi viss. Izgāju virtuvē, un tur tomātu sula un marinēti gurķi. Tas pilnībā izmainīja visu manu dzīvi! Un šoreiz marinēti gurķi tiešām kaut ko arī nozīmē!

Pirmajos mēnešos neviens tevi neņem pa pilnu - nu kāda tu grūtniece, tev jau vēdera nav un vispār, kas tev tur ir. Nu, kas kas, bet tam cilvēkam pirmajā mēnesī veidojas - tadām! - āda, seja, kājas un rokas, mugurkauls, galvas smadzenes, iekšējie orgāni, nervu sistēma, muskuļi un asinsvadi. Kā jūs domājat, uz kā rēķina tas veidojas? Un vai nu tiešām grūtniecei pirmajos mēnešos nav grūti. Man personīgi tikai no 4. mēneša pārstāja būt grūti.

Grūti ir... saindēšanās ar HCG. Parastai sievietei un vīrietim šī hormona daudzums asinīs ir 5... teiksim, vienības. Man 6. nedēļā bija 39 000 vienību. Man organisms jūtas viegli apjucis, un tas vēl nav ne ļoti daudz, ne man ir pa īstam slikti. Kad es domāju, ka man ir galīgi slikti, atceros, ka ārsti saka, ka ir vērts uztraukties, kad vemšana ir vairāk par 10 reizēm dienā. Emm, slimniece, pastaigāt varat? Varu, es vispār nevemju, toties viegla nelabuma sajūta vienmēr ir ar mani kopā. 'Labi, ka vīrieši nepaliek stāvoklī',– teica duāls. - 'Citādi pašnāvību skaits pirmajā trimestrī būtu milzīgs'.

Un pretīgi skatīties uz visu. Uz mīļākajām smaržām. Uz darbu. Uz ledusskapi. Uz oranžo jaku (laikam, atmiņā palika, ka es to vilku tajās aukstajās dienas un braukšana no rītiem uz skolu ar nelabu dūšu. Bet varbūt, vienkārši pārāk rupja liekas). Paradokss ir tāds, ka vispretīgākais liekas ēdiens, bet tikai tas man arī palīdz. Otrs paradokss ir tas, ka tas, ko tikko visvairāk gribējies, momentā noriebjas. Aizvakar ieraudzīju kūpinātu skumbriju - aaaaaaaaaa, gribu!!! Apēdu divus gabaliņus, vakarā nelabi metās paskatoties uz ledusskapi, jo tur ir tā pretīgā zivs. Tagad pretīgi par to rakstīt. Šodien tāpat sagribējās ābolus. Un apelsīnus. Un doktordesu. Pati nezinu, ko no sevis gaidīt, tāpēc neko no tā nepērku (vismaz desu nē), tikai tomātu sulu un gurķus.

Vairākus gadus esmu fanojusi par šaurajiem džinsiem, bet tagad pretīgi uz tiem skatīties. Par šauru, protams, vēl nav, bet kaut kā neērti. Vēders lielāks nav palicis, bet laikam gan jūtīgāks un arī formu mainījis. Gribas treniņbikses.

Labi paliek vienīgi uz tiem brīžiem, kad esmu ārā, kad esmu tikko!svaigi!paēdusi! (jo pēc pusstundas efekts beidzas) un kad peldu. Toties pēc peldēšanas nav spēka pat uz dīvāna gulēt. Garais garais otrais mēnesis...