Virtuves turpinājums

Šodien man beidzot pietika arī spara un laika aiznest to šokolādes gardumu izgāzt podā. Bērni paspruka uz malām ar spiedzieniem, kad es teicu, ka tūlīt likšu to ēst! Tad es iegāzu divu bļodiņu saturu podā, un tagad kā lai pasaka, kas tas ir tāds uz mana poda, brūns, izsmērēts? Neticēsiet, šokolāde!

Bērni tikmēr kārtoja halli un taisijā tajā kafejnīcu. Kārtot māju bērnu klātbūtnē ir kā māju celt viesuļvētrā. Dirsā darbs un materiāls. 

Patiesais virtuvē

Es solījos, ka šeit būšu pateisa. Nu tad lūk. Pēteris ar Barbaru tikko uztaisīja supergaršīgu ēdienu - no kakao, visa mājā pieejamā cukura un ne īpaši lētās dabīgās ābolu sulas. Man tikko uzkrita divi lieki darbi, kad es biju plānojusi rīt tusēties ar duālu, bet strādāt - brīvdienās. Tas nozīmē darba vakaru, nedaudz nakti un rītu. Man ļoti sāp kakls, es kliboju, sajūta, ka ceļas temperatūra - vārdu sakot, jūtos es slikti. Nav naudas un visa virtuve piecūkāta.

Tikko es tīrīju piecūkāto virtuvi un raudāju, bet bērni laimīgi ieslēdzās guļamistabā, un es nezinu, ko es pēc tam ieraudzīšu tur.

Un lai tikai kāds pamēģina ievāvuļoties, ka tā ir mana izvēle, viņam tas atnāks atpakaļ.

Problēma 1: Vecuma starpība

Mums te ir īsti Lindgrēnas apstākļi (par Lindgrēnas apstākļiem es saucu situāciju, kur kopā aug vairāki dažādu vecumu bērni).

Barbarai ir 5. Biežākajiem viesiem ir  - Samantai 10, Žasmīnai 9, Pēterim un Sindijai - 4.

Kaut kad es pajautāju Barbarai, ar ko viņai patīk vairāk. Godīga atbilde bija - dažādos laikos ar citiem. Viņai patīk gan Žasmīna un Samanta, gan Sindija. Nu, Pēterītis vienkārši ir, te neko nepadarīsi. Mana jaunkundze vispār nelaprāt uzturas zeņķu sabiedrībā, atskaitot, ja zeņķis ir zēns - lēns, mierīgs un gatavs sekot viņas spēlēm. Piekrītu. Man arī tādi patika, un patīk vēl tagad. Ja man gribas kustību, tad es pati gribu būt kustības ierosinātājs. Bet tātad - dažādos laikos ar citiem. Ar Samantu un Žasmīnu ir interesanti, un spēles ir dažādas. Sindijai spēles ir tādas ...BĒRNU! Princeses, tur... bet dažreiz jau var.

Jā, viņai ir interesantāki un tuvāki 9-gadnieki, jo viņa zina Youtube, var novērtēt Gagas daiļradi un eirovīzijas hītus, un pati pastāstīt par Tarju - diez kā viņa izskatās 5-gadnieces acīs (un, ak šausmas! Rammstein! savām ausīm noklausījos - "man patīk viena Rammstein dziesma... nu tāda...)? Viņai patīk briesmu stāstiņi vai vismaz viņa ir spējīga kādu izdomāt pati un raudot neskrien prom, kā to dara mazākie. Viņa labi un apzināti runā, labi formulē un daudz atceras, tāpēc arī var tikt līdz, jo parasti jau mazākie tiek atstumti dēļ savas bērnišķības un neprasmes verbāli komunicēt.

No otrās puses, ideāla draudzība te arī nav. Pirmkārt, fiziski viņai ir grūti visur paspēt (Barbara vēl neprot ātri braukt ar riteni, panākt citus aklo vistiņu spēlē utml., toties to prot cits man pazīstams 5-gadnieks - Miša, tā kā katram savs). Un te viņa saskata zināmus plusus savam vecumam - viņi neliek man vadīt, jo es esmu maza. Es arī domāju, ka viņai daudz ko atļauj un piedod, jo viņa ir mazāka. Bet es domāju atbalstīt teoriju, ka bērnam jāaudzinās, skatoties. Un no šīs teorijas viedokļa labi vien ir - šoreiz viņai panāks pretī, savulaik viņa panāks pretī. 

Kur vēl izpaužas vecums:

 - neprasmē ieraudzīt sevi no malas (varbūt gan, tas ir raksturs).

 - šad tad tomēr multenes - vecāki bērni ilgi tās neiztur

 - neizpratne par tenkām (te gan es neaudzinu), kaut arī viņai jau tagad liekas interesanti

 - patiesa bēda, kad draugi aiziet, jo vecākiem bērniem ir gan pazīstama prioritāte - cits, mazāk apnicis bērns atbraucis ciemos; viesi atbrauca, gribas palasīt; mamma mājās. Hmmm... pie mums ar mammu mājās nevienu neizbrīnīsi (es strādāju mājās, un vienmēr esmu šeit), lasīt mēs neprotam, un pagaidām es neredzu, ka gribētu. 

 - un, galvenais, neprasme savaldīties! Ja 10-gadīgs bērns parasti saprot, kas būs ar to, kas uz visu apvainojas (nekas nebūs, vācies prom un sēdi viens), tad 5-gadnieks vēl to gan nesaprot (jo pieaugušie šajos gadījumos izturas savādāk) un arī vēl nav sasniedzis tādu dzenu, lai apzinātos, ka "mājās arī ir labi" un "rīt būs jauna diena".

Vismaz, 5-gadniekam tas ir smags darbs. Un par to es nākamreiz arī pastāstīšu.

Operācija: dzimšanas diena

Šodien Barbarai palika 5, un es no pavadītās dienas esmu izdarījusi dažus secinājumus.

Mums ir bijušas dažādas dzimšanas dienas: līdz 3 gadiem tikai vecvecāki. 3 un 4 gadi - jau bērnu kompānijā, vienreiz šaurākā, otrreiz - kuplākā. Tās visas bija plānotas, veidotas un paredzētas dzimenes, noorganizētas brīvdienā, ar speciāli aicinātiem no tāluma atbraukušajiem bērniem (kas nesaprot, kur atrodas) un kompāniju mammai.

Šoreiz īstā dzimšanas diena iekrīt otrdienā. Sestdiena, kurā atbrauks vecmāmiņas, iekrīt Jāņos, tāpēc mēs nolēmām svinēt divos piegājienos. Un pirmais būtu nelielas svinības tuvāko draudzeņu lokā. Barbarai ir divas lielākas draudzenes-kaimiņienes (8 un 9) un viena mazāka (4). Un mīļākā izklaide visām ir zagt pārtiku no mana ledusskapja, lai klātu galdu un svinētos. Nu lūk. Šoreiz es jums nopirkšu speciāli kaut ko garšīgu, atļaušu paņemt galdautus, kādi jums patīk, un vispār - ņemiet un sviniet pašas. Es tikmēr pastrādāšu.

Ko es uzzināju.

 - Bērnu dzimšanas diena - tas nav tikai izrotāt istabu (tas publiku aizņem apmēram 3 minūtes) un pacienāt ar kaut ko garšīgu (tas aizņem apmēram 2 minūtes).

 - Vēl mazāk tas ir izrotāt istabu pēc savas gaumes un cienāt ar to, kas tev pašai liekas piemērots.
 - Bērnu dzimšanas diena nav viens vesels hip-hip-urā! kā to iedomājas tie, kas to neorganizē (jo cik ilgi hip-hip pieaugušajam (un arī bērniem) ir dabisks?)

 - Bērnu dzimšanas diena ir: "Viņi ar mani nerotaļājas!", "A kur svinības?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", "Ko darīsim?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", " Lietus sāk līt!", "VIŅI AR MANI NEROTAĻĀJAS!!!"

Ziniet, jā... Ja saaicina astoņus savā starpā pavirši pazīstāmus bērnus, kas uzaicināti tāpēc, ka tie ir mammas paziņu bērni (hello, manas bērnības dzimenes!), tad nav slikti uzaicināt arī pasākumu vadītāju. Bet ja tās ir ikdienas draudzenes, kas permanenti raujas svinēt un rotāt galdu, un kuras nevar izšķirt līdz 10 vakarā, tad es no viņām negaidu, ka viņas garlaikosies. Un jā, vienmēr ir kāds, ar kuru NEROTAĻĀJAS!

 Te es arī ieguvu dažas svarīgas stundas.
 - Tomēr bērni gaida no dzimenes kaut kādu lielo PUFF!!!, un mazā pasēdēšana ar kūkām te neies cauri, pat ja tās ir izmēģinājuma svinības.

 - Nākamreiz kopīgi rakstīsim sarakstu, ar ko jaunatne grib cienāties.

 - Es ņemu brīvdienu, nemēģinu strādāt un nediedelēju līdzjūtību no tiem, kas nepiedalās, bet jautā man pa telefonu, kā man iet (jo nesagaidīšu!).
 - Bērniem sadarbībā veidojam izklaižu plānu.

 - Es uzaicinu sev tādu kompāniju, kam nav bērnu (bet līdzi ir vīns).

Nē, pasvinēt izdevās tīri labi, tomēr bērni ir bērni, un galu galā nodarbināt sevi var. Par laimi, sāka līt, un no dārza mēs pārcēlāmies uz istabu, kur papīra rotājumi izskatījās daudz efektīgāk. Ļoti skaisti nopūtām piecas svecītes. No rīta tīri aiz nejaušības es atradu sen nozaudēto uzlīmīšu albumu, un ar to palīdzību gan izveidoju maizītēs bakstāmos, gan izklaidēju mazākus bērnus, kad lielāki aiztinās. Tētis vakarā atbrauca ar garšīgu dāvanu no sevis un ar jautru no krusttēva. Bērns prasīja, vai mēs celsim viņu piecas reizes uz krēsla, es piekritu, un tik ilgi domāju, kā lai to realizē, ka aizmirsu. Atcerējos kā reizi tad, kad atbrauca vīrs, un mēs izkāpām no vannas. Slaukot meitu, es viņai pastāstīju par to dienu, kad viņa piedzima, jo ne jau no rīta tas notika. Pa īstam viņa piedzima bez piecpadsmit desmitos, un tieši šobrīd tik pulkstens arī ir. Tu man beidzot  esi piedzimusi! Un tad mēs piecas reizes viņu pacēlām uz krēsla. Cheers! Sestdien būs turpinājums, tāpēc jāizguļas un jāizmazgā grīdas.