Operācija dzimšanas diena-6Kā organizēt bērnu svētkus

Tā kā pagajušogad bērni parādīja, ka ikdienas izklaides par dzimšanas dienas svinībām nesaies, tad šogad organizācijai piegāju praktiskāk, turklāt ka šogad mēs arī uzcītīgi gājām dārziņā, un arī draugu loks tajā bērnam bija izvedojies jau plašāks. Tāpēc:

Solis 1: noformēju bērnu ielūgumus uz svinībām.

8 no viesiem - bērnudārza biedri (un te lielākā problēma bija neuzaicināt pilnīgi visu grupu) un viena kaimiņiene. Nopirkām krāsaino kartonu, sagriezām, bērns uzzīmēja uz katra kaut ko - šoreiz gāja vaļā tauriņi. Tālāk es jau radoši izvērtos pati, apvelkot tos pa kontūru un rakstot ielūgumus. Tā kā dzimene iekrita trešdienā, nolemts to taisīt pēc dārziņa, trijās stundās - no 18.30 līdz 21.30.

Solis 2: pasūtīju bērnu izklaidētāju mūsu bijušajā bērnudārzā.
Šeit man piedāvāja Pepiju Garzeķi (kuru mēs tieši šobrīd lasām), 20Ls stundā. Patiesībā šoreiz bērniem bija interesanti tāpat, tā kā tamada nospēlēja vairāk dīvaini ģērbtas auklītes lomu (lai vecākiem nav visu laiku jāorganizē tie mazie monstri un var brīvāk uzelpot). Lai arī pārāk tos bērnus Pepija neaizrāva, tomēr par velti iztērētu to naudu galīgi neuzskatu, viņa man palīdzēja ne mazāk kā šūpuļtīkls un zaļā gulta dārzā.

Solis 3: sarakstīju milzīgu sarakstu ar nepieciešamajām precēm bērnu ballei - gan ēdieniem, gan izklaidēm. 

Kārtīgi pārdomāju, kas bērniem garšo? Fastfūds, protams. Tātad, būs iesmiņi ar tomātiem/gurķiem/sieru/krābju nūjiņām/graudu maizi, cīsiņi mīklā, arbūzs un persiki. Un limonāde, bet vēl labāk - ledus tēja. Un vēlāk - kūkas. Vēl plānos bija popkorns, bet tas izgāzās, jo man nav mikroviļņu krāsns.

Solis 4: devos pa veikaliem, un tur izsitos no spēkiem galīgi.

Nopirku kaudzi ar bērnu iecienīto drazu un jaunu poda vāku (jo vecais bija galīgi salūzis, bet desmit bērnu uznākšana - tas ir nopietni). Spēļmantiņas bija paredzētas loterijai - iesietā striķī iekarina diegos visādas mantiņas, ko ar aizsietām acīm mēģina nogriezt. Ja ar meitenēm viss bija skaidrs - plastmasas kūciņas ar spogulīti iekšā un rokassprādzes ar gredzeniem, tad ko darīt ar puikām lata ietvaros? Man jau bija doma pajautāt pārdevējai rotaļlietu veikalā: ko pie jums visbiežāk mēģina izdiedelēt puikas, bet viņu mammas saka: "TO es nepirkšu!" Galu galā nopirku adatainu oranžu staipīgu radījumu un kaudzi ar kinderolām. Kas bērniem ir visvērtīgākais? Pareizi, kinderola. Loterijai bija liela piekrišana.

Un tad jau atlika tikai pārdzīvot to uznācienu. Visvairāk es pārdzīvoju par to, ka kāds no vecākiem gribēs palikt patusēt un ko ar viņiem darīt. Meklēju padomus par šo lietu latviewšu internetā, bet atradu tikai runetā. Tur bez viltus pieklājības tika teikts: "Bērnu vecāki nav jūsu viesi un jums nav viņi jāizklaidē, ja viņi grib palikt - lai strādā, piedalās spēlēs utml". To es arī ņēmu par ieroci, bet, par laimi, visi laimīgi skrēja izmantot savas 3 stundas. Kā nebrīnies, neviens nekāvās, nestrīdējās un nebļāva, ka ar viņu nerotaļājas, tikai mazliet negribēja spēlēt organizētas spēles, bet tas ir galīgi ok.

Sveču nopūšana, cilāšana krēslā un daudz daudz dāvanu - kas vēl vajadzīgs pilnai laimei? Protams, atkārtojums sestdienā ar vecmāmiņām un vēl divas bērnu dz. dienas tajā pašā nedēļā.

Un vēlreiz. Bērns spēlēja Doras spēles no rīta, un Dora kaut ko visu laiku jautri čivina angliski. Barbara īgni atsaka: "Apklusti, es neko nesaprotu!" Es, garām ejot, izmetu pāri plecam: "Mācies angļu valodu - kā tu to teici Sindijai" (aizvakar noklausījos sarunu starp bērniem "nesaproti krieviski, tā tev vajag - iemācies". Redzējāt, jā, kā uzreiz iešāvu diviem zaķiem - gan par to, ka valodas vajag zināt, gan par to, kā pret draugiem izturēties. Vot nah??? Ko, bērns uzreiz visu saprata: "Tiešām, mammu, dod anglenes rokasgrāmatu, un es vairs nekad tā neteikšu Sindijai!" Nē, nodomāja, ka tie senči ir tiešām neciešami. Protams, ja ilgi borē to, par Sindiju un angleni, tad var rasties rezultāts. Toties cieņa un mīlestība pret vecākiem konkrēti mazināsies.


Mamma nesen visai aizdomīgi jautāja, vai manus darbus kāds pārbauda. Ibio, man ir 33. Es ne pirmo dienu komunicēju ar cilvēkiem, tas nav mans pirmais darbs, man ir ģimene un gana daudz atbildības. Par redaktoru viasatā es strādāju jau 4,5 gadus, un ap Ziemsvētkiem es esmu rakstījusi, ka mani tur uzskata par vienu no vērtīgākiem redaktoriem. Jā, es rakstu ļoti pieklājīgas, bet konstruktīvas vēstules tulkiem un dažos aspektos saprotu par apmēram 100% vairāk nekā mani vecāki. Vārdu sakot, es esmu pietiekami profesionāla, un es esmu pieaugusi. Mani nevajag pārbaudīt. Un audzināt arī nevajag.

No rīta vīramāte visai nosodoši pateica - kā, joprojām guļat??? Nu zini. Es takš neko nesaku par tiem, kas jau trijos pēcpusdienā liekas uz auss! Un arī par to, ka mēs necienājam viesus. No šīs puses tas izskatās šādi: kad mēs dzīvojām Rīgā, manā dzīvoklī, visi brauca 'pie manis ciemos', ēda to, ko es lieku galdā un nekomentēja. Šeit visi sāka braukt ar savu pārtiku. Es varētu izdarīt secinājumu, ka jums vai nu manējā negaršo, vai jūs nebraucat ciemos, bet uz savu vasaras rezidenci uz pikniku (kā tas arī ir). Kā variants, jūs vedat pārtiku, jo mums vienmēr trūkst naudas. Paldies. Bet ar vienu roku barot, bet ar otru sist, ir ļoti... slikti. (varbūt, jūs gribat izlasīt par to? Nē, jūs obligāti gribat izlasīt!)

Audzināšana nav vienāda ar mīlestību, nemaz, tā ir vecāku induļģence vien. Un kad Barbara čīkst, ka viņai šodien negribas uz baletu (trīsreiz nedēļā piecos gados), es cenšos viņu samīļot un skaļi slavēt, cik liels malacis viņa ir - tik maziņa, bet tik daudz trenējas, un tik labi rezultāti. Jo viņi tiešām ir. Un viņa tiešām ir maziņa un daudz trenējas. Un, neticēsiet, pēc šitā viņa daudz vieglāk piekrīt šodien iet uz treniņu, nekā ja es viņai sāku borēt, ka slinkais-neko-nepanāks-dzīvē. Kaut gan pēdējo darīt man noteikti ir vieglāk un liekas pareizāk.

Apsaukāšanās

Samācīju bērnam gudrības.

Barbara ir tāda ...neteiksim, resna, bet pufīga. Normāla savam vecumam, bet diezgan liela un ne īpaši kalsna. Un vēderiņš viņai ir. Nu lūk, dārziņā atradusies gudriniece, kas teica, ka viņai esot liels vēders. Es palūgšu! Teicu, ka nākamreiz šī viņai teiks par vēderu, pasaki, ka šī esot sīka. Pat izskatās, ka viņai ir 3 gadi, nevis 5 (tā arī ir). Vai, ka šai nav matu, un izskatās, ka viņa ir puika (salīdzinot ar Barbaru, šai tiešām nav matu). Galvenais jau, nesākt pirmajai, bet citādi, kāpēc gan daži iedomājas, ka ir labāki par citiem.