Neimidalen goes to vystavka

Par plītīm un žirafēm

Pēc divu mēnešu gaidīšanas es saņēmu savu dzimšanas dienas dāvanu - krēslu. Nu, strādāšanai. Jo cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ar galvu datorā, ir diezgan liels sviests stādāt sēžot uz beņķīšā, kā es to darīju divus iepriekšējos gadus. Labāka par šo var būt tikai strādāšana, lietojot nevis mietpilsonisko MS Word, bet herņu ar - kā mans duāls izsakās - vaļā pamesto kodu, reizi nedēļā lauzītu un lāpītu galvu ar problēmām, ko tas sagādā, toties justos visus piečakarējusī un gudrākā.

Nu ja, bet krēsls bija kastē. Mūsu mājās kastes tālu prom netiek. Tikko tajā nebija iekšā krēsls, bērns metās uz tās vārīt ēdienu. Man otru uzaicinājumu nevajag. Jau vakar tā bija samērā pilnvērtīga plīts, kuru pa dienu gan bērns, gan kaķis izmantoja arī kā gultu.

Šodien mēs tik vien, ka nedaudz pāšdarbojāmies, izrotājot tās sienas ar žirafēm.

 

Nedēļu vēlāk

Zirgam nācās pārtapt par roni, jauns sētnieks mūsu dārzā, Rasmuss uz savas jaunās mājas un kirdik.

Daiļrade

Pirmo mēs šogad izveidojām kaķi. Nē, doma bija veidot zirgu, bet tad bērns teica: "Mammu, tikai netaisi zirgam krēpes." "Kāpēc gan?"- izbrīnījās mamma. "Jo tas būs kaķis." Kaķim gals pienāca ar pirmo atkūsni, pēc divām dienām. Bet sniega māja tikai nedaudz sašķiebās. Kalniņš vispār funkcionē ideāli. Un zirgs atrikšoja vakar.

Un pats bērns arī sāka radoši izpausties. Šeit ir atpazīstamākie tēli.
Tētis, mamma, Buratino, pelīte. Ako, teiksiet, nav noķērusi pašu būtību? Un vēl kā!

Vakar desmit minūtes berzu siksnu, uz kuras kāds jaunais talants izpaudās ar pildspalvas palīdzību. Bet labi, ka tā, nebūtu pamanījusi, ka siksnai jau gads riņķī, bet mazgāta nav ne reizi.