Pēc divu mēnešu gaidīšanas es saņēmu savu dzimšanas dienas dāvanu - krēslu. Nu, strādāšanai. Jo cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ar galvu datorā, ir diezgan liels sviests stādāt sēžot uz beņķīšā, kā es to darīju divus iepriekšējos gadus. Labāka par šo var būt tikai strādāšana, lietojot nevis mietpilsonisko MS Word, bet herņu ar - kā mans duāls izsakās - vaļā pamesto kodu, reizi nedēļā lauzītu un lāpītu galvu ar problēmām, ko tas sagādā, toties justos visus piečakarējusī un gudrākā.
Nu ja, bet krēsls bija kastē. Mūsu mājās kastes tālu prom netiek. Tikko tajā nebija iekšā krēsls, bērns metās uz tās vārīt ēdienu. Man otru uzaicinājumu nevajag. Jau vakar tā bija samērā pilnvērtīga plīts, kuru pa dienu gan bērns, gan kaķis izmantoja arī kā gultu.
Šodien mēs tik vien, ka nedaudz pāšdarbojāmies, izrotājot tās sienas ar žirafēm.
