Audziniet labāk savus zirneklēnus!

"Vectētiņš man teica, ka es nemīlu dzīvniekus. Un ka es nemīlu lelles, jo es savējo nometu uz dīvāna". Nu ja, un vectētiņam varētu pateikt, ka viņš nemīl Barbaru, jo pīpē vienā dzīvoklī ar viņu! Nu, un pārējos arī, jo viņi arī tur atrodas. ...A nē, nevar vis viņam tā pateikt. Kāpēc, interesanti, runājot ar pieaugušajiem, vārdi ir jāfiltrē - un jo vecāki tie pieaugušie ir, jo vairāk jāfiltrē, jo pret vecākiem jāizturas ar cieņu - bet bērnam var visādas nefiltrētas glupības krāmēt galvā, jo vienmēr takš ir ideāls attaisnojums. Tas ir tā - bērnam var sarunāt jebko, jo cieņa pret bērnu vajadzīga nav, apvainot viņu kā gribi, un, ja viņš uz to apvainojas, var vēl piebilst, ka viņš izaugs stulbs, nepieklājīgs, skaudīgs un kāds tik vēl ne. Un ja kādam ir iebildumi, to var nosaukt par audzināšanu. O kā.

Nu jā, pieaugušajam tā nepateiksi - jo kas jau izaudzis, tas izaudzis, huļi.

Starp citu, vecums ir jāciena, un nevar taču sadot pa dibenu cilvēkam, kurš uzvedas kā ...vecs cilvēks. Tas ir jārespektē un jābūt iecietīgam. Toties bērns regulāri saņem par to, ka uzvedas kā bērns. Nuako, nav normāli 5 gados dziedāt pie galda, būvēt torņus no maizes un nejauši izgāzt pienu? Ir. Un es arī regulāri saņemu par to, ka uzvedos kā 30-gadnieks. Nuako, nav normāli 30 gados pārgurt no pietiekami lielas slodzes (darba, ģimenes, sporta, pašizglītības) un gribēt pavadīt laiku ar tiem, ar ko galva reāli izvēdinās? Ir. Nu?

Septiņu gadu krīze un dzīve pirms tam

Par septiņu gadu krīzi.

Oooo, vai tiešām drīz tas cilvēks sāks saprast, ko es viņam saku? Ar viņu varēs loģiski un konsekventi kaut ko apspriest? Kā es to gaidu!

Jo bērnudārznieka spītība un pilnīgs loģikas iztrūkums domāšanā ir tas, kas man parasti nones jumtu. Tas, dēļ kā es sāku kliegt un kauties. Tas, dēļ kā es palieku riebīga. Un, ja tā nav rakstura iezīme, es varēšu pagaidīt pāris gadus, ja pēc tam varēs runās tikpat produktīvi kā ar pieaugušo, jo tas ir tas, ko es protu vislabāk.

Dzimenes

Reāli esmu dusmīga uz bērniem un viņu vecākiem. Otrdien Žasmīnai bija dzimšanas diena, Barbara atskrēja apsveikt ar dāvanu. Žasmīna iznāca garlaikota, dāvanu paņēma, pateica, ka svinības būs sestdien un izskatījās atvieglota, kad Barbarai nācās iet uz mākslas skolu.

Šodien ir sestdiena. Barbara ar Samantu ienāca pie Žasmīnas pajautāt, vai nāks spēlēties. Viņām pateica, ka Žasmīnai esot svinības un aizcirta durvis deguna priekšā. Ļoti smuki.

Mērkaķa darbs

Man liekas, šī kaķene uzvedas kā tipiska mamma - pati sevi iedzen slazdā. Kāpēc gan viņai tie bērni tik ļoti vajadzīgi tieši augšā?

Prāta vētra, Valmiera

Uz Prāta vētru, spriežot pēc bērnu daudzuma, bez bērniem vispār nelaiž. Tas, droši vien, tāpēc, ka tie, kas sāka fanot par PV gadus tā, 10-15 atpakaļ, tagad jau ir konkrēti apbērnojušies onkuļi un tantes.

Vispār jau, bija smieklīgi. Iebraucām mēs ar Statoila kafiju un kakao  laicīgi, bet kamēr trīs reizes apbraucām riņkī Valmieru, kur puslatvija mēģināja noparkoties. Galu galā, mašīnu mēs atstājām pie baznīcas un Valmiera teātra, citā Zirnekļpriežu galā, upes pretējā krastā. Un tad pusstundu gājām. Parkā klusums, cilvēki uz notikuma vietu iet, bet no turienes - klusums. Un pulkstens jau 20, kā solīts, jābūt sākumam. Kad mēs jau bijām pie tilta, no estrādes beidzot kaut kas sāka skanēt. Pēc Prāta vētras gan neizklausījās, bet apzvērēt jau es nevarētu. Tad mēs atnācām līdz ieejai, ienācām, izstāvējām rindu tualetē, iestājāmies rindā pēc popkorna... Visu laiku kaut kas uz skatuves uzstājās.

Un jau pie ieejas mani sāka mākt šaubas, ka tā ir Prāta vētra. Kāpēc gan es vispār padomāju, ka tie varētu būt viņi: pirmkārt, es domāju, ka astoņos ir koncerta sākums; otrkārt - viņiem te jaunie albumi iznāk, bet es neklausos un līdzi nesekoju, ko var zināt. Bet atkal, liekas, ka tā nav PV, jo pirmkārt - tur koncerts, bet tauta staigā pēc popkorna un uz ateju un vispār ne īpaši interesējas par notiekošo; otrkārt - puika padzied, paklusē, atkal padzied, un kad Kaupers ir klusējis? treškārt - tie tupi nav viņi!!! Galvenais, ka savas pārdomas es skaļi klāstīju vīram, un te rindā pēc popkorna viņš pēkšņi izdara brīnumainu atklāsmi: tā nav Prāta vētra! Talk about marriage.

Poprkons bērnam, alus vīram, sautēti kāposti un desiņa - man, un tad jau viss sākās. Es kādu brīdi uztraucos, kā vispār manai piecgadniecei patiks viņas pirmais koncerts, ja nu būs par skaļu, vai vienkārši par garlaicīgu - tomēr, viņa nav latviešu bērns, kuri jau no dzimšanas zina visas PV dziesmas no galvas. Bet nē - laime pilnīga: dejojošais pūlis, priecīgi dziedoši vecāki un dziema par lapsu piecgadniekam ir pietiekami, lai koncerts izdotos.



Tad vēl kādu labu brīdi viņa vēroja meitukus, kas aizmugurē dziedāja un dejoja, ka nu tikai. Viņai tās, droši vien, liekās Winx feju iemiesojums - nu, tādas viņas arī izskatījās. Un tad viņa vispār aizmiga. Pārējo puskoncertu mēs ārdījāmies pa vienam un pa vienam dzērām alu. Bērns nogulēja līdz pašām koncerta beigām, kad mēs jau gājām laukā, runājot par to, ka "Renār, bet kur ir tava lidmašīna?" Un tad mēs izdarījām to, ko protam vislabāk - apmaldījāmies! Svešā pilsētā! Naktī! Ar bērnu! Aaaaa!

Tumsā mēs paskrējām garām pagriezienam Pauku priežu parkā un izgājām... kaut kur, bet ne tur, kur mūsu mašīna. Tad vēl ilgi riņķojām, kamēr vīrs apstājās un sāka pētīt karti telefonā. "Pilskalna iela mums varētu derēt - tur bija drupas,"- teica viņš. Un es tajā brīdī skatījos savām tuvredzīgajām acīm un jautāju - tā nav baznīca priekšā? Vīrs mani nedzirdēja. Again, talk about marriage. Tikai pacēlis galvu no telefona, viņš arī ieraudzīja baznīcu. Jau minūtes 10 mēs bijām staigājuši riņķī ap to kvartālu, kur stāvēja mūsu mašīna.

Gulēt mēs plānojām tajā - bērnam vispār svētki! Es teicu, pastāsti dārziņā, ka tu vienos naktī pēc koncerta tu kurināji uguni uz ielas, vārīji kartupeļus un tad klāji gultu mašīnā - neticēs. Gulējās tiešām labi. Lietainā rītā mēs aizbraucām uz Statoilu piepildīt krūzes, iztīrīt zobus un iekurināt degli brokastīm. Plāns bija virzīties uz Rakšiem Cēsīs. Bet gāziens uznāca ne pa jokam. Es centos pierunāt bērnu atbraukt citu reizi un, noraudājusies zila, šī aizmiga. Vīrs klausījās kā es mainu plānus, bet brauca vien uz Rakšiem. Talk about marriage. Pēc stundas lietus beidzās, bērns pamodās un pusmiegā sāka raudāt "gribu pie lamām!" Bet mēs arī esam pie lamām - stāvam Rakšu stāvvietā un snaužam! Lamas un laime.

Kā parasti, bērnam patika vismazākā, mēnesi veca lamiņa, bet man vislielākais ironiski-mierīgais kamielis. Pastaigas, šūpoles, barošana, pārbrauciens, un es pamodos mašīnā, kas stāv stāvvietā, citā. Vīrs bija nolēmis apstāties Siguldā pasnaust. Karstas bulciņas-Rīga. Dzīve!

Vēl šovasar m'\es ar bērnu braucām uz Tallinu, bet viņa teica, ka šis brauciens esot bijis visvisvislabākais visā pasaulē. 

Džeks

Я научилась очень красиво рисовать шедевр искусства!

Un orģinālšedevrs manā izpildījumā, ko es uzzīmēju bērnam par prieku, kad viņai bija apmēram pusotrs gads/

Дом, который построил Джек

Kāzas

Pēteris: Kur balonu dabūji?
Barbara: Kāzās biju, tur iedeva.
Pēteris: Kāzās???? Kāzās bučojas, vai ne?
Barbara: Jā, tur kliedz Rūgts! un skaita un visu laiku viņu bučojas.

Nesen mums kā reizi bija pirmā saruna par to. Barbara vectēvam un vecmammai pieprasīja, lai taisa seksu! Šie norēcās un nodeva prasītājas vecākiem. Es prasīju, tu maz zini, kas ir sekss? Jā, zinu - tas ir kad onkols ar tanti bučojas. Taisiet seksu! Nu ja, tad es arī teicu, ka brauksim uz kāzām, tur tev būs sekss, ka nu tikai!

Audzināšana

Baigi bērniem vajag tavu audzināšanu, kritizēšanu un moralizēšanu! Tas ir drošākais veids kā panākt, ka bērns tevi tur par nūģi, kas neko nesaprot, un zaudēt autoritāti viņa acīs. Personīgais piemērs! Lūk, ir labākā audzināšana.

Mīlestība, atbalsts un labs piemērs.

Tunelis un kaķi

Reiz mēs gājām caur Centrālstacijas tuneli, un tur sēdēja tas tur bezpajumtnieks ar diviem suņiem un kaķi. Es izbrīnījos, kā viņš tā kaķi pierunājis sēdēt ar viņu kopā - nu labi suņus, bet kaķi! Un Barbara savukārt izbrīnījās, kāpēc viņš tur vispār sēž. Es teicu, ka darbs tāds. Dažiem nav kur dzīvot un nav darba, tad viņi sēž tunelī ar visiem suņiem un kaķiem un prasa naudu cilvēkiem. Un kāpēc mēs nedevām, prasīja bērns. Nu... te mani parāva: mums tās naudas tā trūkst, ka es pati brīžiem domāju, vai nevajag ar kaķiem tajā tunelī apsēsties! Nekā nebija, teica bērns. Mūsu kaķi uzreiz aizbēgs prom, un neviens neiedos mums nekādu naudu.

Kurš prot, pats vainīgs

Gan bērnu, gan pieaugušo pasaulē viss ir ļoti vienkārši - visu dara tas, kurš prot.

Darbā es brīnos, kāpēc viss jādara man. ...Tāpēc.

Un mājās tas pats. Es protu taisīt ēst, un es protu aši uzimprovizēt kaut ko, ar ko izklaidēt bērnus. Ticiet man, to nekad nedara apkārtējo bērnu vecāki. To daru es. Tu auklītei arī liec zīmēt? - jautāju es Barbarai. - Nē, viņa neprot. Tik vienkārši.

Tikko uzcēlu telti no pieejamajiem materiāliem un piepūtu matraci, ko iebāzt iekšā. Labi, - teicu es.  - Ja kas, esmu virtuvē. - Un un kā es gulēšu??????? - pakaļ nesās Pēterīša balss. Es paņēmu kājas pār pleciem. Es neprotu.

Problēma 2. Skandāli

Ziniet, pirmsskolas vecuma bērni parasti izmēģina kliegšanas taktiku - gāzties zemē un bļaut, lai dabūtu savu. Jā, mums tas arī bija/ir. Bērni iet mājās - Barbara bļauj uz viņiem, uz mums, spārdās un visus ienīst. Un mums ir slēgts riņķis - rotaļas, Winx multenes, bet kad nav ne viena ne otra, tad ir bļaušana un histērija. 

Cīņā es izmēģināju:

 - mierināšanu - nu raud taču, es pateikšu, ka viss būs labi, un viņi atnāks rīt. Pofig viņai rīt, vajag tūlīt!!! Jo iedomājieties, cik tālu 5-gadniekam ir "rīt".

 - loģisko runāšanu a.k.a. kaunināšanu - jo vecākus bērnus tā bļaušana besī ārā, un kaut kad viņi var arī negribēt nākt. Tas ir pārāk cietsirdīgi - maz, ka viņi tagad aiziet, viņi vēl vispār neatgriezīsies!!! Jo loģikai un cieņai pret citiem šeit nav laika.

 - dusmas - jo piegriezies arī man. Vēl trakāka raudāšana, izbīls no dusmīgās mammas un histēriskie apskāvienu pieprasījumi (!!!) Jo maz, ka cilvēkam jau tā lieļa bēda, vēl arī mamma pārvērtās par monstru.

 - ignorēšanu - jo to iesaka gudrie žurnāli. Rezultāts līdzīgs kā ar dusmām un, galvenais, process ļoti nepatiess, jo es jūtu jebko, tikai ne vienaldzību.

Pēc tam es atcerējos, ka ar pretējo dzimumu es šo te aurošanu praktizēju gan jau ka gadiem līdz 25. Un mēģināju atcerēties, ko es pati gribēju tad, kad kaucu un bļaustījos stundām ilgi. Uzmanību. Uzmanību es gribēju. Nē, labāk, lai viss tūlīt ir pa manam, bet es pieņemu, ka, ja paliktu pa manam, es nebūtu apmierināta. Bet uzmanība nostrādātu 100%, velns ar viņu, ar rezultātu.

Tāpēc kad ciemiņi iet mājās, un Barbara krīt zemē uz raud, es pagaidu, kamēr viņa kaut kur izkustās un saucu pie sevis, tad apskauju, glāstu un mierinu, enko īpaši nerunājot. Vēlāk, kad raudāšana beigusies, mēs nonācām pie tāda secinājuma: ja tu visu laiku kliedz un raudi - tu acīmredzot esi saslimusi. Nu, kā tu iedomājies - mamma visu dienu sēž un skatās "Dakteri Henku", bet kad jāiet nost no datora, gāžas zemē, kliedz un raud "gribuuuuu Henkuuuuuu, man gaaaarlaicīgiiii!" Tu nepadomātu, ka mamma saslima? Padomātu, un mammai būtu jāarstējas no Henka. Nu lūk. Kā tu bļaut - tā visi iet prom astoņos strikti, un mēs neskatāmies multenes, jo saslimusi tu esi ar multenēm un draugiem.

Vairs mēs nebļaujam, tikai mazliet paraudam, bet frustrāciju no jautrības beigām pazist arī pieaugušie. Te darbojas tikai maigums- apskaut, paglaudīt, pažēlot. Novērst uzmanību ar sarunu. Tikai ne ar ēdienu un ne ar multenēm. Nevar veidot tiltu - visi aizgāja-man skumji- es eju ēst/skatīties teļuku. To visi paši labi iemācās, kad izaug, bērnā to veicināt nevajadzētu.

PS Es, starp citu, arī gribētu, kad es bļauju uz tuvākajiem, lai mani tā sodītu - pie datora ne vairāk par 6 stundām, un gulēt strikti 11. Jo bļauju es ne no tā, ka esmu stulba un ļauna, bet no tā, ka sēdēju internetā un neizgulējos.

Virtuves turpinājums

Šodien man beidzot pietika arī spara un laika aiznest to šokolādes gardumu izgāzt podā. Bērni paspruka uz malām ar spiedzieniem, kad es teicu, ka tūlīt likšu to ēst! Tad es iegāzu divu bļodiņu saturu podā, un tagad kā lai pasaka, kas tas ir tāds uz mana poda, brūns, izsmērēts? Neticēsiet, šokolāde!

Bērni tikmēr kārtoja halli un taisijā tajā kafejnīcu. Kārtot māju bērnu klātbūtnē ir kā māju celt viesuļvētrā. Dirsā darbs un materiāls. 

Patiesais virtuvē

Es solījos, ka šeit būšu pateisa. Nu tad lūk. Pēteris ar Barbaru tikko uztaisīja supergaršīgu ēdienu - no kakao, visa mājā pieejamā cukura un ne īpaši lētās dabīgās ābolu sulas. Man tikko uzkrita divi lieki darbi, kad es biju plānojusi rīt tusēties ar duālu, bet strādāt - brīvdienās. Tas nozīmē darba vakaru, nedaudz nakti un rītu. Man ļoti sāp kakls, es kliboju, sajūta, ka ceļas temperatūra - vārdu sakot, jūtos es slikti. Nav naudas un visa virtuve piecūkāta.

Tikko es tīrīju piecūkāto virtuvi un raudāju, bet bērni laimīgi ieslēdzās guļamistabā, un es nezinu, ko es pēc tam ieraudzīšu tur.

Un lai tikai kāds pamēģina ievāvuļoties, ka tā ir mana izvēle, viņam tas atnāks atpakaļ.

Problēma 1: Vecuma starpība

Mums te ir īsti Lindgrēnas apstākļi (par Lindgrēnas apstākļiem es saucu situāciju, kur kopā aug vairāki dažādu vecumu bērni).

Barbarai ir 5. Biežākajiem viesiem ir  - Samantai 10, Žasmīnai 9, Pēterim un Sindijai - 4.

Kaut kad es pajautāju Barbarai, ar ko viņai patīk vairāk. Godīga atbilde bija - dažādos laikos ar citiem. Viņai patīk gan Žasmīna un Samanta, gan Sindija. Nu, Pēterītis vienkārši ir, te neko nepadarīsi. Mana jaunkundze vispār nelaprāt uzturas zeņķu sabiedrībā, atskaitot, ja zeņķis ir zēns - lēns, mierīgs un gatavs sekot viņas spēlēm. Piekrītu. Man arī tādi patika, un patīk vēl tagad. Ja man gribas kustību, tad es pati gribu būt kustības ierosinātājs. Bet tātad - dažādos laikos ar citiem. Ar Samantu un Žasmīnu ir interesanti, un spēles ir dažādas. Sindijai spēles ir tādas ...BĒRNU! Princeses, tur... bet dažreiz jau var.

Jā, viņai ir interesantāki un tuvāki 9-gadnieki, jo viņa zina Youtube, var novērtēt Gagas daiļradi un eirovīzijas hītus, un pati pastāstīt par Tarju - diez kā viņa izskatās 5-gadnieces acīs (un, ak šausmas! Rammstein! savām ausīm noklausījos - "man patīk viena Rammstein dziesma... nu tāda...)? Viņai patīk briesmu stāstiņi vai vismaz viņa ir spējīga kādu izdomāt pati un raudot neskrien prom, kā to dara mazākie. Viņa labi un apzināti runā, labi formulē un daudz atceras, tāpēc arī var tikt līdz, jo parasti jau mazākie tiek atstumti dēļ savas bērnišķības un neprasmes verbāli komunicēt.

No otrās puses, ideāla draudzība te arī nav. Pirmkārt, fiziski viņai ir grūti visur paspēt (Barbara vēl neprot ātri braukt ar riteni, panākt citus aklo vistiņu spēlē utml., toties to prot cits man pazīstams 5-gadnieks - Miša, tā kā katram savs). Un te viņa saskata zināmus plusus savam vecumam - viņi neliek man vadīt, jo es esmu maza. Es arī domāju, ka viņai daudz ko atļauj un piedod, jo viņa ir mazāka. Bet es domāju atbalstīt teoriju, ka bērnam jāaudzinās, skatoties. Un no šīs teorijas viedokļa labi vien ir - šoreiz viņai panāks pretī, savulaik viņa panāks pretī. 

Kur vēl izpaužas vecums:

 - neprasmē ieraudzīt sevi no malas (varbūt gan, tas ir raksturs).

 - šad tad tomēr multenes - vecāki bērni ilgi tās neiztur

 - neizpratne par tenkām (te gan es neaudzinu), kaut arī viņai jau tagad liekas interesanti

 - patiesa bēda, kad draugi aiziet, jo vecākiem bērniem ir gan pazīstama prioritāte - cits, mazāk apnicis bērns atbraucis ciemos; viesi atbrauca, gribas palasīt; mamma mājās. Hmmm... pie mums ar mammu mājās nevienu neizbrīnīsi (es strādāju mājās, un vienmēr esmu šeit), lasīt mēs neprotam, un pagaidām es neredzu, ka gribētu. 

 - un, galvenais, neprasme savaldīties! Ja 10-gadīgs bērns parasti saprot, kas būs ar to, kas uz visu apvainojas (nekas nebūs, vācies prom un sēdi viens), tad 5-gadnieks vēl to gan nesaprot (jo pieaugušie šajos gadījumos izturas savādāk) un arī vēl nav sasniedzis tādu dzenu, lai apzinātos, ka "mājās arī ir labi" un "rīt būs jauna diena".

Vismaz, 5-gadniekam tas ir smags darbs. Un par to es nākamreiz arī pastāstīšu.

Operācija: dzimšanas diena

Šodien Barbarai palika 5, un es no pavadītās dienas esmu izdarījusi dažus secinājumus.

Mums ir bijušas dažādas dzimšanas dienas: līdz 3 gadiem tikai vecvecāki. 3 un 4 gadi - jau bērnu kompānijā, vienreiz šaurākā, otrreiz - kuplākā. Tās visas bija plānotas, veidotas un paredzētas dzimenes, noorganizētas brīvdienā, ar speciāli aicinātiem no tāluma atbraukušajiem bērniem (kas nesaprot, kur atrodas) un kompāniju mammai.

Šoreiz īstā dzimšanas diena iekrīt otrdienā. Sestdiena, kurā atbrauks vecmāmiņas, iekrīt Jāņos, tāpēc mēs nolēmām svinēt divos piegājienos. Un pirmais būtu nelielas svinības tuvāko draudzeņu lokā. Barbarai ir divas lielākas draudzenes-kaimiņienes (8 un 9) un viena mazāka (4). Un mīļākā izklaide visām ir zagt pārtiku no mana ledusskapja, lai klātu galdu un svinētos. Nu lūk. Šoreiz es jums nopirkšu speciāli kaut ko garšīgu, atļaušu paņemt galdautus, kādi jums patīk, un vispār - ņemiet un sviniet pašas. Es tikmēr pastrādāšu.

Ko es uzzināju.

 - Bērnu dzimšanas diena - tas nav tikai izrotāt istabu (tas publiku aizņem apmēram 3 minūtes) un pacienāt ar kaut ko garšīgu (tas aizņem apmēram 2 minūtes).

 - Vēl mazāk tas ir izrotāt istabu pēc savas gaumes un cienāt ar to, kas tev pašai liekas piemērots.
 - Bērnu dzimšanas diena nav viens vesels hip-hip-urā! kā to iedomājas tie, kas to neorganizē (jo cik ilgi hip-hip pieaugušajam (un arī bērniem) ir dabisks?)

 - Bērnu dzimšanas diena ir: "Viņi ar mani nerotaļājas!", "A kur svinības?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", "Ko darīsim?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", " Lietus sāk līt!", "VIŅI AR MANI NEROTAĻĀJAS!!!"

Ziniet, jā... Ja saaicina astoņus savā starpā pavirši pazīstāmus bērnus, kas uzaicināti tāpēc, ka tie ir mammas paziņu bērni (hello, manas bērnības dzimenes!), tad nav slikti uzaicināt arī pasākumu vadītāju. Bet ja tās ir ikdienas draudzenes, kas permanenti raujas svinēt un rotāt galdu, un kuras nevar izšķirt līdz 10 vakarā, tad es no viņām negaidu, ka viņas garlaikosies. Un jā, vienmēr ir kāds, ar kuru NEROTAĻĀJAS!

 Te es arī ieguvu dažas svarīgas stundas.
 - Tomēr bērni gaida no dzimenes kaut kādu lielo PUFF!!!, un mazā pasēdēšana ar kūkām te neies cauri, pat ja tās ir izmēģinājuma svinības.

 - Nākamreiz kopīgi rakstīsim sarakstu, ar ko jaunatne grib cienāties.

 - Es ņemu brīvdienu, nemēģinu strādāt un nediedelēju līdzjūtību no tiem, kas nepiedalās, bet jautā man pa telefonu, kā man iet (jo nesagaidīšu!).
 - Bērniem sadarbībā veidojam izklaižu plānu.

 - Es uzaicinu sev tādu kompāniju, kam nav bērnu (bet līdzi ir vīns).

Nē, pasvinēt izdevās tīri labi, tomēr bērni ir bērni, un galu galā nodarbināt sevi var. Par laimi, sāka līt, un no dārza mēs pārcēlāmies uz istabu, kur papīra rotājumi izskatījās daudz efektīgāk. Ļoti skaisti nopūtām piecas svecītes. No rīta tīri aiz nejaušības es atradu sen nozaudēto uzlīmīšu albumu, un ar to palīdzību gan izveidoju maizītēs bakstāmos, gan izklaidēju mazākus bērnus, kad lielāki aiztinās. Tētis vakarā atbrauca ar garšīgu dāvanu no sevis un ar jautru no krusttēva. Bērns prasīja, vai mēs celsim viņu piecas reizes uz krēsla, es piekritu, un tik ilgi domāju, kā lai to realizē, ka aizmirsu. Atcerējos kā reizi tad, kad atbrauca vīrs, un mēs izkāpām no vannas. Slaukot meitu, es viņai pastāstīju par to dienu, kad viņa piedzima, jo ne jau no rīta tas notika. Pa īstam viņa piedzima bez piecpadsmit desmitos, un tieši šobrīd tik pulkstens arī ir. Tu man beidzot  esi piedzimusi! Un tad mēs piecas reizes viņu pacēlām uz krēsla. Cheers! Sestdien būs turpinājums, tāpēc jāizguļas un jāizmazgā grīdas.  

Jauniešu māksla

Nesen (emm, pusgadu atpakaļ) Barbara uzzīmēja bildi par tēmu "Mani draugi".

Kurš tad nepazīst Jaksu un Rasmusu!

Bet nākamajā dienā es ieraudzīju ģērbtuvē daudz (daudz!) Jaksu un Rasmusu! 

Un aktuālais: Lieldienu zaķi jeb citplanētiešu invāzija