Džeks

Я научилась очень красиво рисовать шедевр искусства!

Un orģinālšedevrs manā izpildījumā, ko es uzzīmēju bērnam par prieku, kad viņai bija apmēram pusotrs gads/

Дом, который построил Джек

Jauniešu māksla

Nesen (emm, pusgadu atpakaļ) Barbara uzzīmēja bildi par tēmu "Mani draugi".

Kurš tad nepazīst Jaksu un Rasmusu!

Bet nākamajā dienā es ieraudzīju ģērbtuvē daudz (daudz!) Jaksu un Rasmusu! 

Un aktuālais: Lieldienu zaķi jeb citplanētiešu invāzija

Neimidalen goes to vystavka

Par plītīm un žirafēm

Pēc divu mēnešu gaidīšanas es saņēmu savu dzimšanas dienas dāvanu - krēslu. Nu, strādāšanai. Jo cilvēkam, kas lielāko dienas daļu pavada ar galvu datorā, ir diezgan liels sviests stādāt sēžot uz beņķīšā, kā es to darīju divus iepriekšējos gadus. Labāka par šo var būt tikai strādāšana, lietojot nevis mietpilsonisko MS Word, bet herņu ar - kā mans duāls izsakās - vaļā pamesto kodu, reizi nedēļā lauzītu un lāpītu galvu ar problēmām, ko tas sagādā, toties justos visus piečakarējusī un gudrākā.

Nu ja, bet krēsls bija kastē. Mūsu mājās kastes tālu prom netiek. Tikko tajā nebija iekšā krēsls, bērns metās uz tās vārīt ēdienu. Man otru uzaicinājumu nevajag. Jau vakar tā bija samērā pilnvērtīga plīts, kuru pa dienu gan bērns, gan kaķis izmantoja arī kā gultu.

Šodien mēs tik vien, ka nedaudz pāšdarbojāmies, izrotājot tās sienas ar žirafēm.

 

Nedēļu vēlāk

Zirgam nācās pārtapt par roni, jauns sētnieks mūsu dārzā, Rasmuss uz savas jaunās mājas un kirdik.

Daiļrade

Pirmo mēs šogad izveidojām kaķi. Nē, doma bija veidot zirgu, bet tad bērns teica: "Mammu, tikai netaisi zirgam krēpes." "Kāpēc gan?"- izbrīnījās mamma. "Jo tas būs kaķis." Kaķim gals pienāca ar pirmo atkūsni, pēc divām dienām. Bet sniega māja tikai nedaudz sašķiebās. Kalniņš vispār funkcionē ideāli. Un zirgs atrikšoja vakar.

Un pats bērns arī sāka radoši izpausties. Šeit ir atpazīstamākie tēli.
Tētis, mamma, Buratino, pelīte. Ako, teiksiet, nav noķērusi pašu būtību? Un vēl kā!

Vakar desmit minūtes berzu siksnu, uz kuras kāds jaunais talants izpaudās ar pildspalvas palīdzību. Bet labi, ka tā, nebūtu pamanījusi, ka siksnai jau gads riņķī, bet mazgāta nav ne reizi.

Māja, kuru uzcēlis džeks

Spriežot pēc tā, ka rakstīt es sāku četros gados, tā ir mana pirmā prioritāte. Zīmēt es sāku mazliet agrāk un nodarbojos ar tām divām lietām paralēli visus skolas gadus. Vienīgie divi priekšmeti, kur es nezīmēju komiksus un nerakstīju romānus, bija ģeogrāfija un fizkultūra. Tāpēc es nezinu algebru, ģeometriju un visu, kas tiem līdzīgs, slikti orientējos vēsturē un švaki atceros literatūru. Valodas kaut kā palika iekš manas galvas pašas. Ap vienpadsmit gadiem es noteikti zināju, ko darīšu pa dzīvi, atlika tikai izvēlēties - labāk ilustrēt grāmatas vai zīmēt multenes.

Piecpadsmit gados es sāku stāties lietišķajos, un tie visu sabojāja. Ja pirms tiem es vēl šo to zīmēju, tad pēc tiem - nekad un neko. Mani neiedvesmoja zīmuļi, pilspalvas, krīts, ogle, sēpija, krāsas un jebkas cits. Līdz brīdim, kad manās rokās nonāca bērnu flomasteri. Šobrīd tā ir laikam vienīgā nodarbe, kurā es kopā ar bērnu ne tikai vairāk kā labpāt iesaistos, bet bērnam ir man jāatgadina, ka ir laiks noapaļoties. Ja zīmēšanas stils ataino cilvēka iekšējo pasauli, tad ko es cenšos pārliecināt ka man ir grūta dzīve?


Вот два петуха,
Которые будят того пастуха,
Который бранится с коровницей строгою,
Которая доит корову безрогую,
Лягнувшую старого пса без хвоста,
Который за шиворот треплет кота,
Который пугает и ловит синицу,
Которая ловко ворует пшеницу,
Которая в темном чулане хранится
В доме,
Который построил Джек.

Un vēl viens, tiem, kas nekad nav redzējuši.