Operācija: dzimšanas diena

Šodien Barbarai palika 5, un es no pavadītās dienas esmu izdarījusi dažus secinājumus.

Mums ir bijušas dažādas dzimšanas dienas: līdz 3 gadiem tikai vecvecāki. 3 un 4 gadi - jau bērnu kompānijā, vienreiz šaurākā, otrreiz - kuplākā. Tās visas bija plānotas, veidotas un paredzētas dzimenes, noorganizētas brīvdienā, ar speciāli aicinātiem no tāluma atbraukušajiem bērniem (kas nesaprot, kur atrodas) un kompāniju mammai.

Šoreiz īstā dzimšanas diena iekrīt otrdienā. Sestdiena, kurā atbrauks vecmāmiņas, iekrīt Jāņos, tāpēc mēs nolēmām svinēt divos piegājienos. Un pirmais būtu nelielas svinības tuvāko draudzeņu lokā. Barbarai ir divas lielākas draudzenes-kaimiņienes (8 un 9) un viena mazāka (4). Un mīļākā izklaide visām ir zagt pārtiku no mana ledusskapja, lai klātu galdu un svinētos. Nu lūk. Šoreiz es jums nopirkšu speciāli kaut ko garšīgu, atļaušu paņemt galdautus, kādi jums patīk, un vispār - ņemiet un sviniet pašas. Es tikmēr pastrādāšu.

Ko es uzzināju.

 - Bērnu dzimšanas diena - tas nav tikai izrotāt istabu (tas publiku aizņem apmēram 3 minūtes) un pacienāt ar kaut ko garšīgu (tas aizņem apmēram 2 minūtes).

 - Vēl mazāk tas ir izrotāt istabu pēc savas gaumes un cienāt ar to, kas tev pašai liekas piemērots.
 - Bērnu dzimšanas diena nav viens vesels hip-hip-urā! kā to iedomājas tie, kas to neorganizē (jo cik ilgi hip-hip pieaugušajam (un arī bērniem) ir dabisks?)

 - Bērnu dzimšanas diena ir: "Viņi ar mani nerotaļājas!", "A kur svinības?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", "Ko darīsim?", "Viņi ar mani nerotaļājas!", " Lietus sāk līt!", "VIŅI AR MANI NEROTAĻĀJAS!!!"

Ziniet, jā... Ja saaicina astoņus savā starpā pavirši pazīstāmus bērnus, kas uzaicināti tāpēc, ka tie ir mammas paziņu bērni (hello, manas bērnības dzimenes!), tad nav slikti uzaicināt arī pasākumu vadītāju. Bet ja tās ir ikdienas draudzenes, kas permanenti raujas svinēt un rotāt galdu, un kuras nevar izšķirt līdz 10 vakarā, tad es no viņām negaidu, ka viņas garlaikosies. Un jā, vienmēr ir kāds, ar kuru NEROTAĻĀJAS!

 Te es arī ieguvu dažas svarīgas stundas.
 - Tomēr bērni gaida no dzimenes kaut kādu lielo PUFF!!!, un mazā pasēdēšana ar kūkām te neies cauri, pat ja tās ir izmēģinājuma svinības.

 - Nākamreiz kopīgi rakstīsim sarakstu, ar ko jaunatne grib cienāties.

 - Es ņemu brīvdienu, nemēģinu strādāt un nediedelēju līdzjūtību no tiem, kas nepiedalās, bet jautā man pa telefonu, kā man iet (jo nesagaidīšu!).
 - Bērniem sadarbībā veidojam izklaižu plānu.

 - Es uzaicinu sev tādu kompāniju, kam nav bērnu (bet līdzi ir vīns).

Nē, pasvinēt izdevās tīri labi, tomēr bērni ir bērni, un galu galā nodarbināt sevi var. Par laimi, sāka līt, un no dārza mēs pārcēlāmies uz istabu, kur papīra rotājumi izskatījās daudz efektīgāk. Ļoti skaisti nopūtām piecas svecītes. No rīta tīri aiz nejaušības es atradu sen nozaudēto uzlīmīšu albumu, un ar to palīdzību gan izveidoju maizītēs bakstāmos, gan izklaidēju mazākus bērnus, kad lielāki aiztinās. Tētis vakarā atbrauca ar garšīgu dāvanu no sevis un ar jautru no krusttēva. Bērns prasīja, vai mēs celsim viņu piecas reizes uz krēsla, es piekritu, un tik ilgi domāju, kā lai to realizē, ka aizmirsu. Atcerējos kā reizi tad, kad atbrauca vīrs, un mēs izkāpām no vannas. Slaukot meitu, es viņai pastāstīju par to dienu, kad viņa piedzima, jo ne jau no rīta tas notika. Pa īstam viņa piedzima bez piecpadsmit desmitos, un tieši šobrīd tik pulkstens arī ir. Tu man beidzot  esi piedzimusi! Un tad mēs piecas reizes viņu pacēlām uz krēsla. Cheers! Sestdien būs turpinājums, tāpēc jāizguļas un jāizmazgā grīdas.