Plāns aizceļot kaut kur trijatā radās visai spontāni, no vīra sapņa iegādāties braucošo māju. Māju mēs pagaidām nopirkuši neesam, bet nolēmām noīrēt mēģinājuma braucienam. Tā kā bērnam palika 6, un vairāk par 3-4 stundām likt viņai sēdēt mašīnā būtu cietsirdīgi, mēs nolēmām braukt uz Lietuvu. Kā izmēģinājuma braucienu pirms braukšanas uz, piemēram, Horvātiju pēc pāris gadiem.
Mēs paņēmām šādu te aizvēsturisku vagoniņu, uz divām nedēļām mums tas izmaksāja 160 latus. Iekšā ir divas divguļāmās gultas, kuras var pārveidot par galdiem ar dīvāniem, plīts, izlietne un duša, kuru mēs nebijām mēģinājuši lietot. Viss pārējais kalpoja ideāli. Vilka viņu mūsu vecais Pīters, 1996. gada izlaiduma Audi A6, un tika galā bez problēmām. Būtu gan jāņem vērā, ka degvielas patēriņš ar šādu vagoniņu aizmugurē dubultojas, un braukšanas ātrums nav lielāks par 80 km/h. Tādejādi, no Ogres līdz Miķeļtornim mēs vilkāmies gandrīz 5 stundas.
Iesākumam aizbraucām uz Kāpas orientēšanās trīsdienām. Tur mēs divas naktis pārlaidām Miķeļbākas kempingā. Grūti izvērtēt kempingu, kurā saskrējis sists tūkstots cilvēku, bet viss nepieciešamais tur bija. Un jūra pārsimt metru attālumā, kas, protams, ir milzīgs pluss.
1. diena (Miķeļtorni neskaitīsim)
Miķeļtornis-Ventspils-Pāvilosta
41+50 km
Vakarā izbraucām Lietuvas virzienā un iegriezāmies Ventspilī. Es, protams, arī esmu dzirdējusi, ka sliktāka mēra par Lembergu, principā nav un būt nevar. Bet tā pilsēta gan ir tīra, kā izlaizīta. Sākumā parbraucām garām milzīgam rotaļu laukumam un nodomājām pēc veikala apmeklēšanas iegriezties. Bet nebija vajadzības - otrā pilsētas galā atradās vēl viena rotaļu pilsēta, kur mēs laimīgi pavadījām divas stundas. Bērnam liels prieks, bet pieaugušajiem diemžēl ierīces lietot nav atļauts - sargs visu vēro. Arī tad, ja pieaugušais ir viens un ir spiests uzkāpt šūpolēs, lai palīdzētu bērnam.
Naktsmājas es izvēlējos 40km attālumā no Ventspils, 5 km aiz Jūrkalnes, pie Rīvas upes, kempingā Sīļi. Divu apsvērumu dēļ - lai no rīta nav tālu jābrauc līdz Liepājai un stāvkrasta dēļ. Sīļi ir milzīgs, diezgan vietuļš kempings. Milzīga teritorija, nepārbāzta ar apmeklētājiem, kaut arī varētu būt bijusi. Lieli sporta spēļu laukumi, plavas un daudz jūras akmentiņu. Līdz jūrai arī pārdesmit metri. 12 lati kempera stāvvieta ar elektrību plus lats no cilvēka par dušu. Un saulriets bonusā.
2. diena
Pāvilosta-Liepāja-Palanga
68+70km
No rīta aizgājām apskatīt to jūru, bet viņa izrādījās tālu tālu lejā, ļoti zaļa un ļoti nikna. Tādu es viņu nebiju redzējusi. Uzreiz atausa atmiņā Tūves Jansones 'Tētis un jūra', un es sapratu, kāpēc jūra ne vienmēr ir prieka un iedvesmas pilna, kā man licies. Viņa var būt arī ļoti auksta, apnicīga un depresīva. Bet ne mazāk skaista.
Tālāk devāmies uz Liepāju. Tur, es jums teikšu, mērs neko nav izpagānījis, tāpēc viņa vārdu medijos neviens nav locījis. Laikam, tā agrāk varētu būt izskatījusies Ventspils. Šķūnis uz šķūņa, krams uz krama. Neko diži interesantu neatradām. Liepāja ir no to īpatnējo pilsētu skaita, kurām ir savs gars, kuru viņa neatklāj kuram katram. Atbraukt divatā uz vairāku dienu specpasākumu, kas iekļautu vazāšanos pa pussabrukušo pilsētu būtu labi, bet ar bērniem izbaudīt īsti nav ko.
70 kilometri līdz Palangai. Kaut kur esmu lasījusi, ka Palanga ir Jūrmala Jaunā viļņa laikā - nu, precīzāk arī nepateiksi. Pretīgāk par pretīgu. Pārdevēji nelaipni, šansons bļauj no katra kafūža, cenšoties pārbļaut kaimiņu, uz ielas visu laiku uzbāžās te ar puķēm, te vēl ar kaut ko, jau nemaz nerunājot par 'lamatām vecākiem'. Zinat lamatas? Cukurvate, kukurūza, krāsainais saldējums, popkorns, baloni, vilcieniņš, atrakcijas, mašīnītes - visa daudz un vienlaicīgi, un bērnam visu gribas reizē, pat ja viņš ir atēdies tās izklaides jau iepriekš. Un kā vecākiem to visu drazu gribas pirkt, ojā! Rezultāts diezgan histērisks - bērnam liekas, ka nekas nav izbaudīts, vecāks noguris atrisināt visu mierīgā ceļā. Vēl viens mīnuss pilsētas kontā. principā, ja te dzīvo nedēļu, tad šo problēmu var risināt ar pakāpenisku patērēšanu - šodien saldējums, rīt kukurūza, bet ja tas ir viens vakars - tad ir bēda.
Otrs mīnuss - stāvvietas kemperiem nepastāv kā klase. Novietot kaut kur var tikai vieglo auto. Man gan tieši tajā dienā pietika prāta taupības nolūkos izlemt nakšņot nevis kempingā, bet ārā uz ielas. Palangā to darīt nevajag! Jo nav nevienas nomaļākas stāvvietas, bet nakšņot uz ielas nozīmē ko - traukus izmazgāt nevar, zobus iztīrīt nav, pačurāt aiziet nav kur. Izbraucām uz šosejas, izdarījām visu un atgriezāmies pilsēta. No rīta tā pati bēda - pamosties, bet tualetes nav! Nācās braukt klajā laukā brokastot un ģimeniski čurāt krūmos.
Bet, domājams, tiem, kas nežēlos naudu kempingam, nebūs arī tādas problēmas. Es tikai atgādinu, ka Palanga nav īstā vieta eksperimentiem.
Toties Palangā ir garš mols, un jūra tur bija tikpat zaļa un nikna. Mans bērns visu ceļu baidījās, ka tas mols iebruks, toties citi tur nēsājās rikšodami. Aizstaidzinies līdz mola beigām, pablenz uz viļņiem un dodies atpakaļ, bet tur jau cilvēki iekārtojušies uz speciālajiem soliņiem ar segām - gaida saulrietu. Jā, šeit ir speciāla vieta saules pavadīšanai. Atkal uzausa jautājums - vai saule vienmēr visur riet jūrā?
3.diena
Palanga-Klaipēda
31 km
Pēc brokastīm lauka vidū devāmies Klaipēdas virzienā. Tur man bija noskatīts kempings pie jūras ar nosaukumu Žiogelis, bet bija viens triks. Ceļš, kas ved uz to kempingu caur apdzīvoto vietu Karkle, ir piebāzts pilns ar kempingiem. Un tā mēs braucām un lūkojāmies, kurš būs īstais, jo šim jābūt savai zīmēi. Un te - lūdzu - zīme 'Žiogelis camping'. Griežam iekšā, bet izskatās ne visai kā bildēs. Nu, ok, tā jau vienmēr ir. Nākamajā dienā vīrs gāja skriet un atrada mūsu īsto Žiogeli, kas bija pārsimt metrus tālāk, jūras pusē.
Bet mēs vairs nepārcēlāmies, palikām divas naktis tepat - kopā tas bija 90 liti plus 10 par veļas mašīnu. Patīkams lauciņš, bērnu rotaļu lauks un divi truši, kas visu dienu skraida savvaļā, un kuru bērns arī ganīja rītos un vakaros. Kempingā bija vairākas saimes, kas izbrauc pasēdēt pie galda. Aizgalds - tas ir tāds atpūtas veids, vai ne. Cilvēki uzklāj galdu, un kā no rīta apsēžas, tā līdz vēlai naktij tusē. Bet mēs, kā jau ar īlenu dibenā, pēc visu sadzīves jautājumu atrisināšanas (veļas mašīna, veļas karināšana, trauku mazgāšana, skriešana, duša) nesāmies prom, un tur līdz vakaram.
Starp citu, par skriešanu - gan vīrs, gan es te skrējām gar jūru, un es biju aizmirsusi, ka jūra ne visur ir sterila kā pie mums Jūrmalā. Oi, vietām tur tā nes... pēc jūras! Un šogad vēl nesa pēc maijvabolēm. Es te pat atradu rakstiņu, kāpēc viņu tur bija miljoni sprāgoņu (tas tā, ja jūs arī pa nopietno mēdzat gūglēt 'kāpēc maijvaboles smird pludmalē', kā to daru es).
Bet tātad - pirmajā dienā mēs aizšāvām uz Jūras muzeju, protams. Mašīnu atstājām maksas stāvvietā pie piestātnes un paņēmām prāmīti, kur tur kursē gandrīz par baltu velti. Otrajā krastā atkal mums uzbruka patērētava - paņemiet karieti, paņemiet vilcieniņu, šovs drīz sāksies (pēc 2 stundām) un jāiet tālu (2 kilometri). Nekā nebija, aiztipinājām kājām, un bērnam tas nemaz nelikās tālu. Par jūras muzeju atsauksmes bija visai dažādas, bet man liekas, ka ja prot baudīt dzīvi kopumā, tad tur nav nekā, kas varētu nepatikt. Trijatā mums tas izmaksāja 52 litus (15 Lt pieaugušajam, 7 Lt bērnam, plus 3x5 Lt par jūras lauvu šovu), delfinārijs diemžēl vēl bija ciet.
Mēs ar vīru gājām pa priekšu, un pirmie ieraudzījām to, ko mūsu ģimenē sauc par musikiem (jebkurš dzīvnieks, jo visi mīļi). Mēs uzreiz sākām zviegt un teikt: Barbara, nāc šurpu, te ir musiks! Musiks ne visai apmierināti skaļi spurdza un spļaudījās, bet mēs turpinājām uzjautrināties.
Kopumā pie musikiem mēs iestrēgām uz kādu pusstundu vismaz. Es teiktu, tos 50 litus jau tad atsitām. Pēc tam nedaudz iebāzām degunus kuģu vēstures daļā un uz priekšu - uz jūras lauvu šovu. Delfinārijs jau kuro gadu remontā, bet jūras lauvas gan dod vaļā. Tas maksā papildus litus, bet sešgadniekam laime pilnīga. Man gan arī. Un tad mēs iegājām īsti pašā muzejā. Uz 2-3 stundām. Pagrabā bija izzinoša izstāde 'kāpēc kuģis peld', kur mēs meistarojām kuģīšus un plostiņus no palīgmateriāliem (kociņiem, virves, riekstu čaumalām utml.). Pirmajā un otrajā stāvā visvisādas zivis un jūras dzīvnieki, un pa vidu milzīgs baseins, kurā peld trīsmetrīgie ūsaiņi. Īpaši iespadīga tikšanās ar viņiem bija pa pagraba iluminātoriem, kur tie papeld deguna priekšā. Izvēlāmies mēs no muzeja jau pirms aizvēršanas, un nācās paņemt karieti. Sākumā prasīja 50 litus. O_o Tu ko? Galu galā, sabazarējām pa 20, kad kučieris sāka lūgties 'Nu braucam taču, man mājās gribas!', izraisot manī patiesu jautrību. Tik un tā gan laupīšana.
4. diena
Klaipēda-Nida-Klaipēda
52+52 km
Šajā dienā bija paredzēts brauciens uz Kuršu kāpu. Šoreiz mašīna bija jāņem līdzi, jo pa Kuršu kāpu ir jānobrauc 50km. Prāmis mašīnām atiet no jaunās piestātnes (New Ferry, 43 Lt), un tad tik uz priekšu. Bija doma sākt no tuvākā gala, bet tā kā pašāvām garām Juodkrantei, tad neko, braucām līdz pašam galam uz Nidu. Tur izkāpām pa labi, ja skatās uz dienvidiem, un aizčāpojām uz jūru. Beidzot jau palika arī pietiekami silts, lai peldētos. Saulē apsildījušies, vilkāmies atpakaļ un pa kreisi, uz pašu pilsētu. Vajadzēja gan vilkties kājām, nevis ar mašīnu, jo pēdējo īsti nebija kur novietot. Nida ir ļoti skaista un mierīga vieta, kur es labprāt patusētos kā kūrortā vairākas dienas.
Atpakaļceļā gan iegriezāmies Juodkrantē. Espresso, kuru es iedzēru Nidas kafūzī bija pārsteidzošs efekts - gulēt nolika mūs visus trīs turpat mašīnā, knapi paspējās pieparkoties. Tad nokratījām miegu pie baznīcas, un gājām izlocīt kājas Raganu kalnā. Bērniem normāla vieta, kur paskrieties un paskatīties koka skulptūras, pieaugušajiem laba vieta, kur lēnām paterzēt ar vīna pudeli.
Labi, pēdējā mums nebija, bet pastaiga bija ļoti smuka, un gaisma tajos 6 vakarā - arī. Pati Juodkrante arī izskatījās pēc patīkama kūrortiņa. Atgriezīsimies, as a must. Prāmis, kempings, truši, filma.
5.diena
Klaipēda-Kauņa
216 km
Nākamajā dienā jau ir plāns aizkļūt līdz Kauņai, tās ir 3 stundas mašīnā , ne mazāk. Pa ceļam vajag iebraukt minizoo, kas atrodas aiz Kauņas apļa, kādus 10km no Klaipēdas Kauņas virzienā. Šilte viņiem stāv attālumā, tāpēc, protams, mēs pabraucām garām. Nācās pa lauku ceļiem ar vagoniņu dot atpakaļ, tā kā tā jāskatās uzmanīgi - tā ir pirms kāda benzīntanka.
Otro reizi iebraucām pareizi. Karstums +30, ieeja neiespaidīga. Es gan biju domājusi, ka minizoo ir kaut kas no sērijas - truši, poniji, kaziņas - nu, kas tur sešgadniekiem patīk. Paglaudījām lamas, apskatījām putniņus (gana eksotiskus) un tipinam tālāk. Pēkšņi šilte 'Jaguārs'. Pirmā reakcija: 'Jā, jā, ko stāsti!" Jaguāru īpaši nekur voljera zaļumos neredz. Tālāk - 'Puma'. Šo gan redz labi - tiešām puma, stāv un skatās mums virsū. Tālāk - labāk. Tīģeri un lauvas rokas stiepiena attālumā, pilnīgi acīs var ieskatīties un teju gribas pašauties malā. Iespaidīgi līdz vājprātam. Bērns gan pret kaķīšiem palika samērā vienaldzīgs, toties suņuku glaudījas kādas 15 minūtes. Eksotiskais dzīvnieks!
No minizoo paliku pilnīgā šokā, žēl, ka karstums neļāva pavadīt tur vēl kādas pāris stundas. Šokā biju arī no ieejas cenas (20 Lt trijiem). Nezinu, kā tur ar sponsoriem, bet manuprāt varētu ņemt par ieeju konkrēti vairāk un ieguldīt dzīvnieku dzīves apstākļos. Var jau būt, ka tas ir plānos. Cerams.
Pa ceļam piestājām kādā kafūzī, un iestrēgām vismaz uz stundu. Tas ir uz šosejas labajā pusē Kauņas virzienā, iegājām pēc kafijas, tāpēc ka bērni, jūs zinat, nevar ilgi braukt, jo 'es gribu saldējumu, čurāt, dzert un skraidīt'. To mēs arī darījām - espresso, saldējums, saldējuma kokteilis un lomu spēles uz koka skulptūru laukuma pie varžu dīķa. Es būtu palikusi arī pa nakti, bet tomēr līdz Kauņai jātiek šodien, un ceļš vēl tāls.
Un tā, pēc stundas-pusotras, Kauņa. Home sweet home.
Kārtējā nakts, kad es nolemju palikt ārā. Sākumā piestājam Statoilā. Kafija, tualete - viss serviss, dzīvo-negribu. Bet man sāk likties, ka stāvvieta nav ideāla, jo viņa ir tieši pie šosejas malas - pirmkārt, troksnis, otrkārt - nav ko darīt, gulēt jau deviņos neies. Internets-filmas - par to var aizmirst, jo visas nelegālas naktis nozīmē arī to, ka nav elektrības. Starp citu, šī stāvvietas problēma attiecināma tikai uz kemperiem, jo pārējiem ir paliela smuka stāvvieta pie paša Statoila, aiz restorāna koka mājiņām. Bet nu, ar braucošo māju ir kā ir. Pēc vakariņām izdomājam pabraukt tālāk pa šoseju, pameklēt kādu TIR-parku vai ko līdzīgu. Nebrauciet, nemeklējiet, nav vērts! Nav nevienas vietas, kur būtu labiericības un droša stāvvieta. Ir daudz benzīntanku, kuros nav vietas garā transporta stāvēsanai, un ir daudz krodziņu, kuri ir jau ciet. 50km riņķī, stunda iztērēta, pusvienpadsmitos piestājam tajā pašā vietā Statoilā.
6.diena
Kauņa
No rīta dodamies uz kempingu. Varianti bija divi - pie ezera vai pie upes. Un pēkšņi kartē ieraudzīju trešo - pie milzīgā Kauņas ezera. Gribu-gribu! Tajā vietā izrādījās jahtklubs, kur viss kempiga serviss ir apmēram 'var nolikt kemperi, kamēr izbrauc ar jahtu'. Jahtas mums līdzi nebija, tā kā nav vērts. Braucām uz tuvāko, pie upes. Godīgi sakot, 'tuvākais pie upes' (Kauno kempingas) izrādījās apmēram asfaltēta stāvvieta šosejas malā ar tualetēm, dušām un baseinu. Nolēmām palikt, bet pa dienu aizbraukt paskatīties otru. Toties bērns par baseinu bija starā, un es arī, jo termometrs jau tuvojās 30 grādiem. Izpeldinājušies, devāmies uz manu mīļāko Lietuvas pilsētu.
Nē, dodamies peldēties vēl! Jo dienas vidū, tādā karstumā staipīt bērnu pa pilsētu, nav prāta darbs. Tāpēc aizbraucam uz Lampedis ezeru, kur, starp citu, atrodas arī otrais kempings (Camp Inn). Tas ir par pāris litiem dārgāks, un ir nesaprašana par stāvvietu, kur katru reizi iebraucot jāmaksā 5 liti, arī tad, ja esi kempinga klients. Nolemjam nemainīt dislokāciju (tā gan bija kļūda!), noliekam mašīnu kādā daudzstāvu mājas pagalmā un dodamies uz ezeru. Tāda normāla strādnieku rajona pludmale, ezers gan ļoti smuks. Būtu gribēšana, varētu izbraukt apkārt, pameklēt smukāku vietiņu atpūtai.
Bet tagad svarīgāk sasveicināties ar Kauņas sirdi. Šeit jau esam bijuši daudzas reizes, tā kā plāns zināms - mašīnu noliec Akropolē, un pēc 5 minūtēm esi uz gājēju ielas. Atkal jau kafijošana un saldējumošana, tad uzbraucām ar funikulieri augšpilsētā, kur ar lielāko prieku katru apmeklējuma reizi esam vazājušies ar vīru.
Bet lejā funikulieri noteikti nevajag - var nobraukt tāpat, pateica vīrs.
Un otrais aiziet!
Un trešais aiziet!
Un aiziet ķīniešu restorāns. Jau ziemā sākām iet uz šejieni - zupas visas, viena par otru labākas! No otrajiem mans mīļākais ir jūras produkti - garšīgi, satīgi un nekā cepta. Rīsu pietiek vienu uz trijiem. Bērns gan bija nepatīkami izbrīnīts par eksotisko ēdienu, nekas nav garšojis!
7. diena
Kauņa
Otrajā dienā devāmies uz vecpilsētu un pussalu, kura izvietots lērums trenažieru sportistiem, un uzkāpām skatu tornī, iebridām baznīcā, par ko bērnam arī bija liels izbrīns un atkal sadzērāmies kafiju uz nebēdu. Starp citu, šīs bija 6. jūlijs, Lietuvas valsts dibināšanas dienā, un man ļoti vajadzēja aptieku. Viegli nebija nemaz - visas aptiekas bija ciet.
8.diena
Kauņa-Trāķi
Nākamajā rīta nolemts nedaudz mainīt maršrutu, un uz pirmo doties uz Trāķiem, un tikai tad uz Viļņu. No rīta iznāk starpgadījums ar kempinga strādnieku. Iečekojāmies divas dienas atpakaļ 11. Izbraucām nez kāpēc vienos dienā - nu, aizkavējāmies. Un šajā brīdī viņš sāka uzstāt, ka mums būtu jāsamaksā par 3 diennaktīm, jo divas stundas pārtērētas. Uz vīra jautājumu, kā mums zināt, cikos doties prom, un kāpēc neviens nav brīdinājis, seko atbilde - noteikumi jālasa pašiem. Es gan esmu 'lasījusi pati', un tur nu nekādi nebija rakstīts, ka jāizčekojas tajā pašā laikā, kad iečekojies, bet gan 12. Piesieties par vienu stundu, tā ir, kā pats darbinieks izteicās 'mentalitāte'. Nu, parastais lielmutes krievu mantojuma onka, kam galvenais klientu nolikt vietā. Jo nekas taču neliecināja, ka mums ir lieka nauda, vai ne? Nesmuki jau nu ļoti, tā kā vēl viens konkrēts mīnuss kempinga kontā. Tā kā, jūs sapratāt - Camp Inn - jā, Kauno Kempingas - nē.
Joprojām skaļi pukstot dodamies uz Trāķiem. Iebraucot atkal ir zili brīnumi - nolikt nav kur pat vieglo autiņu, ne tas, ka vagoniņu. Izbraucan cauri pa visām šaurajām ieliņām un galu galā noparkojamies otrā pilsētas galā, pie Elvi veikala. Turpat, pie koka, ir noparkojies zirgs, par ko esam ļoti priecīgas. Kaut ko uzēdam, un tad dodamies sākumā peldvietas meklējumos, tad uz centru. Ar peldvietu nekas nesanāk - abi ezeri ir vai noauguši ar garo zāli, vai arī tur ir privātas peldvietas, vai abi reizē. Mazliet paganījušies gar krastiem, atgriežamies, paņemam mašīnu un braucam atkal uz to pilsētas malu, kur ir legāla piebraukšana pie publiskās peldvietas. Nu, pludmales tīrība ir tā sev, bet bērnam tas, laikam, ir vienalga, tā kā pāris stundas cenšamies baudīt pludmales priekus, un mūs izklaidē mandarīnpīles.
Atgriežam mašīnu vietā (zirgs arī joprojām turpat) un kājām dodamies uz centru - nu kas tur, kādi 3 kilometri. Pilsēta vakarā - kā izmirusi, reti kāds gājējs trāpās. Aizvelkamies pamazām līdz pilij, apstaigājam riņķī. Tā jau ir ciet, astoņi vakarā, bet arī būtu vaļā - iet iekšā negribētu. Otrādi - nopriecājos vēl, ka viss ir ciet, visas lamatas vecākiem. Bet kopumā pieejams ir viss, ko var vēlēties atpūtai - krogi, bāri, izbraucieni ar laivām un pilnvērtīgām nelielām jahtām un tā. Mēs šoreiz tikai papriecēsim acis.
Kemperi tik un ta nebūtu kur nolikt- visas, absolūti visas stāvvietā ir maksas, un pareizi vien. Pa ceļam ieraugam pat vienu opciju kemperu nakšņošanai - kādas privātmājas pagalmā. Bet nu mēs šonakt atkal nelegāli. Atgriežamies jau kādos vienpadsmitos. Zirgs ir ne tikai vietā, bet arī skraida pa savu mazo lauciņu kā pa stadionu. Čurāt ejam kāda laukā, labi, ka ne sējumos. Man jau sāk apnikt tā nelegālās nakšņošanas, jo tā vēl trijatā iet tajā laukā, bet pavisam savādāk iet tur vienai četros no rīta. Bet šī ir arī mūsu pēdējā paredzētā nakšņošana nekurienes vidū.
8. diena
Trāķi-Viļņa-Pasvalys
No rīta braucam uz Viļņu. Tur sākas tas pats, kas visur - pilsētas nejaušā apskatīšanās caur mašīnas logiem. Jo - kā lielpilsētās sanāk? Iebrauc no šosejas un tādā ātrumā, ka nepaspēj nofiksēt, kur esi un kur dodies. Es kā stūrmanis operēju ar diviem līdzekļiem - karti un gps vīra telefonā. GPS man palīdz redzēt, pa kuru ielu precīzi mēs braucam un kur griezties, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā. Diemžēl, pirmkārt, tas diezgan bremzē, nosakot mūsu atrašanās vietu, bet pēc kartes es to noteikt nevaru, otrkārt, man viņš ir jātur diezgan piezūmēts, lai es redzu detaļās, kur tieši mēs braucam. Tāpēc man ir vajadzīga karte, kurā es redzu mūsu atrašanās vietu mērogā un pret to vietu, kuru esmu iecerējusi stāvvietai un vienlaicīgi abas šīs dislokācijas pret pilsētas centru. Jo man vajag 1. notiekt, kur esam, 2. atrast kāda lielveikala stāvvietu (neaizmirstam, ka mums ir vagoniņš!), 3. lai tas lielveikals neatrodas pilnīgā periferijā. Teiksim, Rīgā ideāla būtu Olimpija. Toties Domina vai Alfa - tā, ne pārāk. Jā, tas viss kopā un kustoties ir grūts uzdevums, īpaši, jo es skatos kartē un nevaru vienlaicīgi skatīties pa logu uz objektiem.
Pirmajā mēģinājumā vīrs nostājas lielveikala stāvvietā (kaut kur Oro gatvē) un cenšas mani pārliecināt, ka te ir labi. LABI. Paņemsim transportu. Nu, es nezinu kā kurš, bet es neprotu nopirkt transporta biļeti Viļņā, jo gluži vienkārši nezinu, kas tam nepieciešams. Un negribu pusdienu iztērēt, mēģinot uzzināt. Iet kājām? 30 grādu karstumā ar bērnu pa kaut kādu industriāli-patērētājniecisku rajonu? Tipa kā no Spices uz centru aizvilkties, kas nu tur tiešām... No otrās puses, stāvvieta nav sliktākā, jo atrodas diezgan tuvu akvaparkam, uz kuru plānojam iet vēlāk. Tomēr pierunāju vīru aizbraukt no stāvvietas prom un pameklēt kaut ko tuvāk. Pašaujam garām visām vietām, ko es biju iecerējusi, garām pilsētas centram ar torni un bastējkalnu, garām visam iespējamajam un, pārbraukuši pāri dzezceļam, noparkojamies pie kapiem. Salīdzinot ar Rīgu, es teiktu, Torņakalnā.
Vīrs īgns - vot nezin, vai tagad no mašīnas kas paliks pāri šitādā drošā stāvvietā, tālu arī... Kamēr šis bubina, paspējam noiet kādu nelielu kilometru un pēkšņi atrodam sevi pie kioska, kur 2012. gada ziemā pirkām Viļņas karti (jo pazaudējāmies, ejot kājām, haha). Kiosks ir tieši pretī Auštras vārtiem. Tālu, ja. Izstaidzināmies pa vecpilsētu, uzkāpjam bastējkalnā, vīrs ar bērnu uziet arī muzejā, es palieku ārā, ietaupu 5 litus un meditēju uz putna lidojuma skatiem uz pilsētu. Burvīga. Karstums, miers un laime.
Nokāpjam lejā, vēlreiz izbrienam caur vecpilsētu un tad bērns lika viņu nest. Uz akvaparku. Mašīna, kā nebrīnies, bija vietā, un mēs devāmies, kur paredzēts. Akvaparks (Vichy Vandens Park) ir puslīdz apvienots ar tirdzniecības centru un tur arī ieturam pusdienas kebabnīcā. Akvaparks uz 4 stundām mums izmaksāja 135 Lt. Es teiktu, ka mūsējais Lielupē ir labāks, bet šim atkal ir vesels stāvs, atvēlēts pirtīm (ieeja tikai pieaugušajiem!). Tur gan mēs uz nebēdu izsēdējāmies, kaut arī pēc kārtas. Ar trubām mums šoreiz negāja - sešgadniecei derēja tikai viena, bet ar to pašu sanāca nelaime. Pie finiša ūdens vilnis uzšļakstīja tik veikli, ka trāpīja tieši degunā, līdz asinīm. Vairāk arī nebraucām, gājām uz kafūzi ēst saldējumu.
Izmirkuši mīksti, izbraucām virzienā uz Pasvalys, kur mums paredzēts nakšņot vienā no kempingiem uz Moletai ezera. Nogriezušies no šosejas, pēc navoigācijas meklējām pareizo pagriezienu. Un te mūs samulsināja zīme ar telti virsū, nodomājām, ka kempings ir klāt. Braucām, braucām, bet ceļš gāja arvien dziļāk mežā un arvien vairāk izskatījās pēc takas. Un mēs ar vagoniņu, neaizmirstam. Galu galā tas nonāca pie zīmes Privet miska (nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet vīrs nokomentēja - še tev, privet, miška! ) Nolēmām braukt tālāk, nevis ar risku mēģināt apgriezties. Iebraucām pie kāda puspansionāta, puskempinga, pajautājām vietējiem svinētājiem - brauciet, teica, tālāk. Vēl pāris kilometri un ir Camping Mindunai.
Es vispār teiktu, labākais kempings no visiem, kur esam bijuši. Normālas labierīcības, blakus ezers ar daudzām laipām un ar iespējām pasūtīt pirti vai laivas, mežs un privāta ugunskura vieta ar galdiņu. Mēs pat sakurinājām, kaut gan jau metās tumšs.
Es vispār teiktu, labākais kempings no visiem, kur esam bijuši. Normālas labierīcības, blakus ezers ar daudzām laipām un ar iespējām pasūtīt pirti vai laivas, mežs un privāta ugunskura vieta ar galdiņu. Mēs pat sakurinājām, kaut gan jau metās tumšs.
9. diena
Moletai-Ogre
No rīta izbraucām māju virzienā. Vīrs iznesās ar ideju braukt caur Zarasai, Daugavpili, Neretu un pa Daugavas kreiso pusi, caur Ķegumu. Kaut kur ap to Zarasaju piestājām iztērēt pēdējos litus un izdzērām pa pretīgākai jebkad dzertai kafijai. Iebraukšana Latvijā arī aci nepriecēja.
Toties Aknīstē uzgājām burvīgāko krogu 'Kalniņā'. Labi, cik nu burvīgāko, bet garšīgu gan. Mēs uz trijiem apēdām divas aukstās zupas, divas bezē kūkas un izdzērām divus milzīgos kvasa kausus. Pārēdāmies, un gardi bija izcili, un lēti. Blakus sēdēja trīs vīri ar diviem puikām un diviem skuķiem, tiem atnesa pilnās pusdienas, ne tā kā mums. Kaut arī tie bijuši dūšīgi latvieši, kas karbonāžu priekšā nemet plinti krūmos, es no viņiem esmu dzirdējusi izbrīna pilnus izsaucienus. Bail iedomāties, kā viņi jūtās pēc pusdienām.
Un tad jau pa sasito ceļu līdz pašai Ogrei.
Mēs esam pieticīgi un iekļāvāmies šādā ciparā: degviela 70 lati plus 330 liti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru