Drāma

Barbara grib spēlēties ar septiņgadīgu Žasmīnu. Žasmīna grib spēlēties ar jebko, vēlams, vecāku par viņu, nevis ar trīsgadnieci. Bezrūpīgie divgadnieki skraida riņķī savā nodabā. Barbara skumst pēc Žasmīnas. Žasmīna skumst pēc kompānijas. Viņa vairs nedraudzējas ar savu nešķiramo draudzeni-vienaudzi Albīnu. "Viņa vienmēr grib, lai viss ir pa viņējam. Un vienmēr uz visu atbild "nu un?" Lai ko es stāstītu, vienmēr - nu un?" Ar astoņgadīgo Samantu arī ne, nezinu kāpēc. Ar Samantu draudzējas Albīna, bet tālu ne tik aizrautīgi un patiesi kā viņām bija ar Žasmīnu.

Stefanu un Maiju no tālākās mājas es vairs gandrīz nekad neredzu, pie viņiem visa kompānija vairs neiet, un viņi ne pie viena nenāk, pat pie mūsu kaimiņu Stefana un Riharda (9 un 7). Šie divi toties pavisam no ķēdes norāvušies, nēsājas ārā līdz pusnaktij, pie viņiem dārzā pāris reižu redzēta arī visuresošā Žasmīna. Brāļi Dadzīši vairs nenāk uz Madlienas ielu - Rinalds ir jau liels, trīspadsmit gadi jums nav joki, Anvaram viņa astoņos ir savas darīšanas un savi draugi, bet vienpadsmitgadīgais vienmēr kaujinieciski noskaņotais Ļovka draudzējas ar kaut kādiem kreisajiem bērniem, kas skaļi par viņu ņirgājas un trenkā. Vienpadsmitgadīgais huligāns Veročka vispār vairs nedraudzējas ne ar vienu, pat palīdz mammai staidzināt divgadīgo brālīti. Nu, varbūt tikai ar gudro lēnīgo Daņiku, ar kuru nelabprāt draudzējas pārējie.

Šodien gan visi satikās rotaļu laukumā un pat pa mazliet sarunājās bet kaut kā nepārliecinoši. Man tā bērnu vasara šogad izskatās dramatiska. Kad jau beidzot viņi visi atkal ies skolā, citādi man arī ir skumji, es šūpojos uz šūpolēm, neļaujot izklaidēties tīņiem, bet austiņās skan "Estranged".