Pēdējās nedēļas, varbūt pat dienas. Viss kā bumerangs lido atpakaļ - beidzot uzradās jaunās sērijas par mopariem, vēl un vēl nāk 30 gadus vecās šmotkas, VSAA nevar sakomunicēt ar VIDu un tāpēc aizkavē dekrēta naudu, cīnies ar visu kā ar tornado. Labi, ka man tik liela pieredze visu šo jautājumu risināšanā.
Ne tikai tās sievietes, kas dzemdējušas 35 gadus atpakaļ, bet pat tās, kuras to darīju pusgadu atpakaļ rausta plecus un saka, ka 'es grūtniecības laikā lidinājos'. Un pašas sev tic. Atmiņa ir tāda izvēlīga lieta. Es drīzāk peldinos. Pa nakti ceļos reizes piecas - sākumā pārveļos uz elkoņu-ceļu pozu, tad apsēžos, tad izlieku ārā kājas, smagi nostājos uz tām un pa solim, pa solim čāpoju uz vannasistabu. Apsēžos uz poda, un šķiet, ka viss tūlīt pārplīsīs. Tāpat šķiet, ka pārplīsīs vēders, kad sīcis spārdās. Tas vairs nav tik patīkami, tagad ir sāpīgi, īpaši kad danco uz urīnpūšļa. Fiziskās enerģijas resursi izsīkst ar katru dienu. Ja mēnesi atpakaļ viegli piedalījos 5km gājienā Nike Riga Run un gāju 6h pārgājienā ar meitas klasi, tad aizvakar pastaigājot 2km pa darīšanām Rīgā, vakar nolikos ar sastieptām vēdera saitēm un sāpošu muguru. Reāli, nevar aiziet no galda līdz virtuvei.
Tikai ūdenī dzīve šķiet pieņemama. Vakar (ar visu sāpošu muguru) iekāpu baseinā, kur jau peldēja (neprofesionāli, protams, bet samērā normāli) kāds vīrietis. Iedomājieties viņa pašapziņa līmeņa kritienu, kad viņu nesteidzīgā kraulā apdzina nīlzirdziņš ar deviņus mēnešus lielu punci. Viņš vēl nedaudz papeldēja man līdzās, tad izkāpa un sēdēja uz soliņa.
Kamēr es esmu spējīga paelpot un uzvilkt peldkostīmu...
Kas smieklīgi, es arī neatcerēšos visas grūtības un sāpes, visu savu slikto noskaņojumu un pampstošas rokas. Neko tādu par savu pirmo grūtniecību es arī neatceros, kaut gan vīrs saka, ka es esot pukstējusi tieši tāpat, bet bildes liecina, ka vēders bija tikpat milzīgs. Es neatcerēšos kā stenēju, kā man sāpēja mugura un vēdera saites, kā es piecos piegājienos kāpu uz otro stāvu. Es atcerēšos tikai to, kā piedalījos visos sporta pasākumos un smējos ar Barbaras treneri, ka, droši vien, arī piedzemdēšu tepat baseinā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru