No cirvja

Atkal ārā -12, uz veikalu negribas, turklāt nav naudas, turklāt tajā veikalā neko diži neiepirksi, nav nekāda lielpilsēta. Bet ko lai ēd, turklāt, divatā? Idejas ir, bet tās nāk tikai aiz tā, ka patstāvīgam gabēnam arī pusdienām no cirvja ir jābūt kā restorānā.

Tāpēc bērnam kaut kāda nebūt putra pārtapa par ķirbju mannā ar avenēm. Bet, ja tā, tad arī mammai neklājas ēst plikus makaronus. Galu galā, ledusskapī vēl ir biezpiens, uz burkas sienām puskarote lauku krējuma un vienmēr jau ir olīveļļa, ķiploks, ingvers un lociņi. Bāc! Labi.

Very White Shmistmas Eve

Sniegs uzsniga jau novembrī, vai ne? Tad jauno tēlnieku pulciņš izgāja dārzā iemēģināt roku šoziem pirmo reizi.
Rezultātā - Чувак.


"Это не Чувак,"- сказала Барбара.- "Вот Чувак!"



Decembra beigās sniega mums ir vairāk nekā vajag, vai ne? Un tagad mums tur ir jauns čuvaks vai kā mēs viņu vēl nosauksim.

Priecīgus jums arī Ziemassvētkus!

Embedding is disabled by request, as usually, but click is available.

Māja, kuru uzcēlis džeks

Spriežot pēc tā, ka rakstīt es sāku četros gados, tā ir mana pirmā prioritāte. Zīmēt es sāku mazliet agrāk un nodarbojos ar tām divām lietām paralēli visus skolas gadus. Vienīgie divi priekšmeti, kur es nezīmēju komiksus un nerakstīju romānus, bija ģeogrāfija un fizkultūra. Tāpēc es nezinu algebru, ģeometriju un visu, kas tiem līdzīgs, slikti orientējos vēsturē un švaki atceros literatūru. Valodas kaut kā palika iekš manas galvas pašas. Ap vienpadsmit gadiem es noteikti zināju, ko darīšu pa dzīvi, atlika tikai izvēlēties - labāk ilustrēt grāmatas vai zīmēt multenes.

Piecpadsmit gados es sāku stāties lietišķajos, un tie visu sabojāja. Ja pirms tiem es vēl šo to zīmēju, tad pēc tiem - nekad un neko. Mani neiedvesmoja zīmuļi, pilspalvas, krīts, ogle, sēpija, krāsas un jebkas cits. Līdz brīdim, kad manās rokās nonāca bērnu flomasteri. Šobrīd tā ir laikam vienīgā nodarbe, kurā es kopā ar bērnu ne tikai vairāk kā labpāt iesaistos, bet bērnam ir man jāatgadina, ka ir laiks noapaļoties. Ja zīmēšanas stils ataino cilvēka iekšējo pasauli, tad ko es cenšos pārliecināt ka man ir grūta dzīve?


Вот два петуха,
Которые будят того пастуха,
Который бранится с коровницей строгою,
Которая доит корову безрогую,
Лягнувшую старого пса без хвоста,
Который за шиворот треплет кота,
Который пугает и ловит синицу,
Которая ловко ворует пшеницу,
Которая в темном чулане хранится
В доме,
Который построил Джек.

Un vēl viens, tiem, kas nekad nav redzējuši.

Mumindalen

"The Moomins family were bohemian, lived close to nature and were very tolerant towards diversity."

Arī fašens mūsmājās ir tieši no šīs operas.

 




Un vēl... ābolu īsstāstiņi vēl nav sākušies, bet ir sākušies rabarberu garstāstiņi.

Ielenkumā

Jums ir pielūdzēji? Man ir kādi astoņi. Visa mana māja smaržo pēc ceriņiem, ko viņi man nes azotēm. Pārējās vāzes ir piebāztas ar tulpju-margrietiņu kompozīcijām, ko viņi ir saplūkuši svešos dārzos riskējot ar savu ādu. Pirms brīža es gāju uz veikalu, un viņi mani pavadīja, riņķī ielenkuši. Pēc tam, cenzdamies iekļūt manā mājā, viņi kopīgi ar mani norāva durvju kliņķi. Šobrīd viņi stāv pie manām durvīm un klauvē cik spēka. Kad es atveru logu, viņi kauc "Lūdzu! Lūdzu!"

Es arī viņus mīlu. Viņi mani smīdina, izklaidē un audzina manu raksturu. Viņiem kā suņiem ir nepieciešams īss pavads un stingra balss. Viņi ir 5 līdz 12 gadus veci. Un "Ненавижу, блядь, детей!" ir kļuvis par manu iecienītāko teicienu. (nedomājiet gan, ka es esmu spējīga ko tādu izdomāt pati. Tas ir adoptēts no Gobļina tulkotā "Snatch")

Tas ir mans sods par izvairīšanos no cilvēku sabiedrības. Es atceros, ka vēl pirms lamatas bija aizcirtušās, vīrs man teica, ka ar viņu es nomiršot no garlaicības. Un es atbildēju, ka tas nekas, mums taču būs pilna māja ar kaķiem, suņiem, putniem un bērniem, gan jau nenomiršu. Kā es tā uzminēju!!!

Piedalos olimpiādē

Šodienas patīkamā brauciena iedvesmota, es šo iekopēšu no sava vecāka ieraksta.
Un vēl papildināšu.

- ja Jūs pie stūres mēdzat skaļi dziedāt, pat ja Jums nemaz to negribas;
- ja pirms izbraukšanas Jūs rūpīgi sakārtojat desmitu dažādu mantu sev blakus, lai brauciena laikā mestu tās uz aizmugurējo sēdekli
- ja Jūs regulāri atskatāties braucot ar ātrumu 100 km/s;
- ja Jūsu salona spogulis ir noregulēts ar skatu uz aizmugurējo sēdekli;
- ja sastrēgumā satiksmes dalībnieki ar vieglām šausmām vēro Jūs no sava auto loga, jo Jūs skaļi dziedat "Kur tu teci" un sitat plaukstas;
- ja radio vietā brauciena laikā Jūs klausāties labākajā gadījumā skaļu lallināšanu un sliktākajā gadījumā vēl skaļāku bļaušanu;
- ja Jūs jutaties svētlaimīgs, kad Jūsu pasažieris ir aizmidzis,

es Jūs apsveicu, Jūs braukājat garas distances divatā ar mazu bērnu.
Ienaidniekam nenovēlēšu.

Mana dzīve šobrīd mazliet līdzinās maratona skrējienam, vismaz tā izskatās maniem tuvākajiem. Īstenībā tas ir orientēšanās maratona skrējiens ar barjerām.