Mums te ir īsti Lindgrēnas apstākļi (par Lindgrēnas apstākļiem es saucu situāciju, kur kopā aug vairāki dažādu vecumu bērni).
Barbarai ir 5. Biežākajiem viesiem ir - Samantai 10, Žasmīnai 9, Pēterim un Sindijai - 4.
Kaut kad es pajautāju Barbarai, ar ko viņai patīk vairāk. Godīga atbilde bija - dažādos laikos ar citiem. Viņai patīk gan Žasmīna un Samanta, gan Sindija. Nu, Pēterītis vienkārši ir, te neko nepadarīsi. Mana jaunkundze vispār nelaprāt uzturas zeņķu sabiedrībā, atskaitot, ja zeņķis ir zēns - lēns, mierīgs un gatavs sekot viņas spēlēm. Piekrītu. Man arī tādi patika, un patīk vēl tagad. Ja man gribas kustību, tad es pati gribu būt kustības ierosinātājs. Bet tātad - dažādos laikos ar citiem. Ar Samantu un Žasmīnu ir interesanti, un spēles ir dažādas. Sindijai spēles ir tādas ...BĒRNU! Princeses, tur... bet dažreiz jau var.
Jā, viņai ir interesantāki un tuvāki 9-gadnieki, jo viņa zina Youtube, var novērtēt Gagas daiļradi un eirovīzijas hītus, un pati pastāstīt par Tarju - diez kā viņa izskatās 5-gadnieces acīs (un, ak šausmas! Rammstein! savām ausīm noklausījos - "man patīk viena Rammstein dziesma... nu tāda...)? Viņai patīk briesmu stāstiņi vai vismaz viņa ir spējīga kādu izdomāt pati un raudot neskrien prom, kā to dara mazākie. Viņa labi un apzināti runā, labi formulē un daudz atceras, tāpēc arī var tikt līdz, jo parasti jau mazākie tiek atstumti dēļ savas bērnišķības un neprasmes verbāli komunicēt.
No otrās puses, ideāla draudzība te arī nav. Pirmkārt, fiziski viņai ir grūti visur paspēt (Barbara vēl neprot ātri braukt ar riteni, panākt citus aklo vistiņu spēlē utml., toties to prot cits man pazīstams 5-gadnieks - Miša, tā kā katram savs). Un te viņa saskata zināmus plusus savam vecumam - viņi neliek man vadīt, jo es esmu maza. Es arī domāju, ka viņai daudz ko atļauj un piedod, jo viņa ir mazāka. Bet es domāju atbalstīt teoriju, ka bērnam jāaudzinās, skatoties. Un no šīs teorijas viedokļa labi vien ir - šoreiz viņai panāks pretī, savulaik viņa panāks pretī.
Kur vēl izpaužas vecums:
- neprasmē ieraudzīt sevi no malas (varbūt gan, tas ir raksturs).
- šad tad tomēr multenes - vecāki bērni ilgi tās neiztur
- neizpratne par tenkām (te gan es neaudzinu), kaut arī viņai jau tagad liekas interesanti
- patiesa bēda, kad draugi aiziet, jo vecākiem bērniem ir gan pazīstama prioritāte - cits, mazāk apnicis bērns atbraucis ciemos; viesi atbrauca, gribas palasīt; mamma mājās. Hmmm... pie mums ar mammu mājās nevienu neizbrīnīsi (es strādāju mājās, un vienmēr esmu šeit), lasīt mēs neprotam, un pagaidām es neredzu, ka gribētu.
- un, galvenais, neprasme savaldīties! Ja 10-gadīgs bērns parasti saprot, kas būs ar to, kas uz visu apvainojas (nekas nebūs, vācies prom un sēdi viens), tad 5-gadnieks vēl to gan nesaprot (jo pieaugušie šajos gadījumos izturas savādāk) un arī vēl nav sasniedzis tādu dzenu, lai apzinātos, ka "mājās arī ir labi" un "rīt būs jauna diena".
Vismaz, 5-gadniekam tas ir smags darbs. Un par to es nākamreiz arī pastāstīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru