Ziniet, pirmsskolas vecuma bērni parasti izmēģina kliegšanas taktiku - gāzties zemē un bļaut, lai dabūtu savu. Jā, mums tas arī bija/ir. Bērni iet mājās - Barbara bļauj uz viņiem, uz mums, spārdās un visus ienīst. Un mums ir slēgts riņķis - rotaļas, Winx multenes, bet kad nav ne viena ne otra, tad ir bļaušana un histērija.
Cīņā es izmēģināju:
- mierināšanu - nu raud taču, es pateikšu, ka viss būs labi, un viņi atnāks rīt. Pofig viņai rīt, vajag tūlīt!!! Jo iedomājieties, cik tālu 5-gadniekam ir "rīt".
- loģisko runāšanu a.k.a. kaunināšanu - jo vecākus bērnus tā bļaušana besī ārā, un kaut kad viņi var arī negribēt nākt. Tas ir pārāk cietsirdīgi - maz, ka viņi tagad aiziet, viņi vēl vispār neatgriezīsies!!! Jo loģikai un cieņai pret citiem šeit nav laika.
- dusmas - jo piegriezies arī man. Vēl trakāka raudāšana, izbīls no dusmīgās mammas un histēriskie apskāvienu pieprasījumi (!!!) Jo maz, ka cilvēkam jau tā lieļa bēda, vēl arī mamma pārvērtās par monstru.
- ignorēšanu - jo to iesaka gudrie žurnāli. Rezultāts līdzīgs kā ar dusmām un, galvenais, process ļoti nepatiess, jo es jūtu jebko, tikai ne vienaldzību.
Pēc tam es atcerējos, ka ar pretējo dzimumu es šo te aurošanu praktizēju gan jau ka gadiem līdz 25. Un mēģināju atcerēties, ko es pati gribēju tad, kad kaucu un bļaustījos stundām ilgi. Uzmanību. Uzmanību es gribēju. Nē, labāk, lai viss tūlīt ir pa manam, bet es pieņemu, ka, ja paliktu pa manam, es nebūtu apmierināta. Bet uzmanība nostrādātu 100%, velns ar viņu, ar rezultātu.
Tāpēc kad ciemiņi iet mājās, un Barbara krīt zemē uz raud, es pagaidu, kamēr viņa kaut kur izkustās un saucu pie sevis, tad apskauju, glāstu un mierinu, enko īpaši nerunājot. Vēlāk, kad raudāšana beigusies, mēs nonācām pie tāda secinājuma: ja tu visu laiku kliedz un raudi - tu acīmredzot esi saslimusi. Nu, kā tu iedomājies - mamma visu dienu sēž un skatās "Dakteri Henku", bet kad jāiet nost no datora, gāžas zemē, kliedz un raud "gribuuuuu Henkuuuuuu, man gaaaarlaicīgiiii!" Tu nepadomātu, ka mamma saslima? Padomātu, un mammai būtu jāarstējas no Henka. Nu lūk. Kā tu bļaut - tā visi iet prom astoņos strikti, un mēs neskatāmies multenes, jo saslimusi tu esi ar multenēm un draugiem.
Vairs mēs nebļaujam, tikai mazliet paraudam, bet frustrāciju no jautrības beigām pazist arī pieaugušie. Te darbojas tikai maigums- apskaut, paglaudīt, pažēlot. Novērst uzmanību ar sarunu. Tikai ne ar ēdienu un ne ar multenēm. Nevar veidot tiltu - visi aizgāja-man skumji- es eju ēst/skatīties teļuku. To visi paši labi iemācās, kad izaug, bērnā to veicināt nevajadzētu.
PS Es, starp citu, arī gribētu, kad es bļauju uz tuvākajiem, lai mani tā sodītu - pie datora ne vairāk par 6 stundām, un gulēt strikti 11. Jo bļauju es ne no tā, ka esmu stulba un ļauna, bet no tā, ka sēdēju internetā un neizgulējos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru