Laboju filmu un aizmigu. Sēdēju pie bērna baletā, tulkoju rakstu un aizmigu. Atnāku mājās pēc baseina, apguļos gultā un aizmiegu. Pa nakti jau trīs mēnešus guļu 9 stundas. Vēl var apgulties pa dienu, un tāpat uz sešiem vakarā spēka nav aizrāpot pat līdz gultai. Un problēma, kas saucās 'nav laika izgulēties' atrisinājās ļoti vienkārši - pilnībā izņem no dzīves sportu un uz pusēm internetu un darbu - un ir laiks gulēt uz nebēdu!
Otrais mēnesis. Rīgas rogainings. Grūti būt nomodā.
Sēdēju pie darba - pretīgi viss. Izgāju virtuvē, un tur tomātu sula un marinēti gurķi. Tas pilnībā izmainīja visu manu dzīvi! Un šoreiz marinēti gurķi tiešām kaut ko arī nozīmē!
Pirmajos mēnešos neviens tevi neņem pa pilnu - nu kāda tu grūtniece, tev jau vēdera nav un vispār, kas tev tur ir. Nu, kas kas, bet tam cilvēkam pirmajā mēnesī veidojas - tadām! - āda, seja, kājas un rokas, mugurkauls, galvas smadzenes, iekšējie orgāni, nervu sistēma, muskuļi un asinsvadi. Kā jūs domājat, uz kā rēķina tas veidojas? Un vai nu tiešām grūtniecei pirmajos mēnešos nav grūti. Man personīgi tikai no 4. mēneša pārstāja būt grūti.
Grūti ir... saindēšanās ar HCG. Parastai sievietei un vīrietim šī hormona daudzums asinīs ir 5... teiksim, vienības. Man 6. nedēļā bija 39 000 vienību. Man organisms jūtas viegli apjucis, un tas vēl nav ne ļoti daudz, ne man ir pa īstam slikti. Kad es domāju, ka man ir galīgi slikti, atceros, ka ārsti saka, ka ir vērts uztraukties, kad vemšana ir vairāk par 10 reizēm dienā. Emm, slimniece, pastaigāt varat? Varu, es vispār nevemju, toties viegla nelabuma sajūta vienmēr ir ar mani kopā. 'Labi, ka vīrieši nepaliek stāvoklī',– teica duāls. - 'Citādi pašnāvību skaits pirmajā trimestrī būtu milzīgs'.
Un pretīgi skatīties uz visu. Uz mīļākajām smaržām. Uz darbu. Uz ledusskapi. Uz oranžo jaku (laikam, atmiņā palika, ka es to vilku tajās aukstajās dienas un braukšana no rītiem uz skolu ar nelabu dūšu. Bet varbūt, vienkārši pārāk rupja liekas). Paradokss ir tāds, ka vispretīgākais liekas ēdiens, bet tikai tas man arī palīdz. Otrs paradokss ir tas, ka tas, ko tikko visvairāk gribējies, momentā noriebjas. Aizvakar ieraudzīju kūpinātu skumbriju - aaaaaaaaaa, gribu!!! Apēdu divus gabaliņus, vakarā nelabi metās paskatoties uz ledusskapi, jo tur ir tā pretīgā zivs. Tagad pretīgi par to rakstīt. Šodien tāpat sagribējās ābolus. Un apelsīnus. Un doktordesu. Pati nezinu, ko no sevis gaidīt, tāpēc neko no tā nepērku (vismaz desu nē), tikai tomātu sulu un gurķus.
Vairākus gadus esmu fanojusi par šaurajiem džinsiem, bet tagad pretīgi uz tiem skatīties. Par šauru, protams, vēl nav, bet kaut kā neērti. Vēders lielāks nav palicis, bet laikam gan jūtīgāks un arī formu mainījis. Gribas treniņbikses.
Labi paliek vienīgi uz tiem brīžiem, kad esmu ārā, kad esmu tikko!svaigi!paēdusi! (jo pēc pusstundas efekts beidzas) un kad peldu. Toties pēc peldēšanas nav spēka pat uz dīvāna gulēt. Garais garais otrais mēnesis...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru