Operācija dzimšanas diena-6Kā organizēt bērnu svētkus

Tā kā pagajušogad bērni parādīja, ka ikdienas izklaides par dzimšanas dienas svinībām nesaies, tad šogad organizācijai piegāju praktiskāk, turklāt ka šogad mēs arī uzcītīgi gājām dārziņā, un arī draugu loks tajā bērnam bija izvedojies jau plašāks. Tāpēc:

Solis 1: noformēju bērnu ielūgumus uz svinībām.

8 no viesiem - bērnudārza biedri (un te lielākā problēma bija neuzaicināt pilnīgi visu grupu) un viena kaimiņiene. Nopirkām krāsaino kartonu, sagriezām, bērns uzzīmēja uz katra kaut ko - šoreiz gāja vaļā tauriņi. Tālāk es jau radoši izvērtos pati, apvelkot tos pa kontūru un rakstot ielūgumus. Tā kā dzimene iekrita trešdienā, nolemts to taisīt pēc dārziņa, trijās stundās - no 18.30 līdz 21.30.

Solis 2: pasūtīju bērnu izklaidētāju mūsu bijušajā bērnudārzā.
Šeit man piedāvāja Pepiju Garzeķi (kuru mēs tieši šobrīd lasām), 20Ls stundā. Patiesībā šoreiz bērniem bija interesanti tāpat, tā kā tamada nospēlēja vairāk dīvaini ģērbtas auklītes lomu (lai vecākiem nav visu laiku jāorganizē tie mazie monstri un var brīvāk uzelpot). Lai arī pārāk tos bērnus Pepija neaizrāva, tomēr par velti iztērētu to naudu galīgi neuzskatu, viņa man palīdzēja ne mazāk kā šūpuļtīkls un zaļā gulta dārzā.

Solis 3: sarakstīju milzīgu sarakstu ar nepieciešamajām precēm bērnu ballei - gan ēdieniem, gan izklaidēm. 

Kārtīgi pārdomāju, kas bērniem garšo? Fastfūds, protams. Tātad, būs iesmiņi ar tomātiem/gurķiem/sieru/krābju nūjiņām/graudu maizi, cīsiņi mīklā, arbūzs un persiki. Un limonāde, bet vēl labāk - ledus tēja. Un vēlāk - kūkas. Vēl plānos bija popkorns, bet tas izgāzās, jo man nav mikroviļņu krāsns.

Solis 4: devos pa veikaliem, un tur izsitos no spēkiem galīgi.

Nopirku kaudzi ar bērnu iecienīto drazu un jaunu poda vāku (jo vecais bija galīgi salūzis, bet desmit bērnu uznākšana - tas ir nopietni). Spēļmantiņas bija paredzētas loterijai - iesietā striķī iekarina diegos visādas mantiņas, ko ar aizsietām acīm mēģina nogriezt. Ja ar meitenēm viss bija skaidrs - plastmasas kūciņas ar spogulīti iekšā un rokassprādzes ar gredzeniem, tad ko darīt ar puikām lata ietvaros? Man jau bija doma pajautāt pārdevējai rotaļlietu veikalā: ko pie jums visbiežāk mēģina izdiedelēt puikas, bet viņu mammas saka: "TO es nepirkšu!" Galu galā nopirku adatainu oranžu staipīgu radījumu un kaudzi ar kinderolām. Kas bērniem ir visvērtīgākais? Pareizi, kinderola. Loterijai bija liela piekrišana.

Un tad jau atlika tikai pārdzīvot to uznācienu. Visvairāk es pārdzīvoju par to, ka kāds no vecākiem gribēs palikt patusēt un ko ar viņiem darīt. Meklēju padomus par šo lietu latviewšu internetā, bet atradu tikai runetā. Tur bez viltus pieklājības tika teikts: "Bērnu vecāki nav jūsu viesi un jums nav viņi jāizklaidē, ja viņi grib palikt - lai strādā, piedalās spēlēs utml". To es arī ņēmu par ieroci, bet, par laimi, visi laimīgi skrēja izmantot savas 3 stundas. Kā nebrīnies, neviens nekāvās, nestrīdējās un nebļāva, ka ar viņu nerotaļājas, tikai mazliet negribēja spēlēt organizētas spēles, bet tas ir galīgi ok.

Sveču nopūšana, cilāšana krēslā un daudz daudz dāvanu - kas vēl vajadzīgs pilnai laimei? Protams, atkārtojums sestdienā ar vecmāmiņām un vēl divas bērnu dz. dienas tajā pašā nedēļā.

Un vēlreiz. Bērns spēlēja Doras spēles no rīta, un Dora kaut ko visu laiku jautri čivina angliski. Barbara īgni atsaka: "Apklusti, es neko nesaprotu!" Es, garām ejot, izmetu pāri plecam: "Mācies angļu valodu - kā tu to teici Sindijai" (aizvakar noklausījos sarunu starp bērniem "nesaproti krieviski, tā tev vajag - iemācies". Redzējāt, jā, kā uzreiz iešāvu diviem zaķiem - gan par to, ka valodas vajag zināt, gan par to, kā pret draugiem izturēties. Vot nah??? Ko, bērns uzreiz visu saprata: "Tiešām, mammu, dod anglenes rokasgrāmatu, un es vairs nekad tā neteikšu Sindijai!" Nē, nodomāja, ka tie senči ir tiešām neciešami. Protams, ja ilgi borē to, par Sindiju un angleni, tad var rasties rezultāts. Toties cieņa un mīlestība pret vecākiem konkrēti mazināsies.


Mamma nesen visai aizdomīgi jautāja, vai manus darbus kāds pārbauda. Ibio, man ir 33. Es ne pirmo dienu komunicēju ar cilvēkiem, tas nav mans pirmais darbs, man ir ģimene un gana daudz atbildības. Par redaktoru viasatā es strādāju jau 4,5 gadus, un ap Ziemsvētkiem es esmu rakstījusi, ka mani tur uzskata par vienu no vērtīgākiem redaktoriem. Jā, es rakstu ļoti pieklājīgas, bet konstruktīvas vēstules tulkiem un dažos aspektos saprotu par apmēram 100% vairāk nekā mani vecāki. Vārdu sakot, es esmu pietiekami profesionāla, un es esmu pieaugusi. Mani nevajag pārbaudīt. Un audzināt arī nevajag.

No rīta vīramāte visai nosodoši pateica - kā, joprojām guļat??? Nu zini. Es takš neko nesaku par tiem, kas jau trijos pēcpusdienā liekas uz auss! Un arī par to, ka mēs necienājam viesus. No šīs puses tas izskatās šādi: kad mēs dzīvojām Rīgā, manā dzīvoklī, visi brauca 'pie manis ciemos', ēda to, ko es lieku galdā un nekomentēja. Šeit visi sāka braukt ar savu pārtiku. Es varētu izdarīt secinājumu, ka jums vai nu manējā negaršo, vai jūs nebraucat ciemos, bet uz savu vasaras rezidenci uz pikniku (kā tas arī ir). Kā variants, jūs vedat pārtiku, jo mums vienmēr trūkst naudas. Paldies. Bet ar vienu roku barot, bet ar otru sist, ir ļoti... slikti. (varbūt, jūs gribat izlasīt par to? Nē, jūs obligāti gribat izlasīt!)

Audzināšana nav vienāda ar mīlestību, nemaz, tā ir vecāku induļģence vien. Un kad Barbara čīkst, ka viņai šodien negribas uz baletu (trīsreiz nedēļā piecos gados), es cenšos viņu samīļot un skaļi slavēt, cik liels malacis viņa ir - tik maziņa, bet tik daudz trenējas, un tik labi rezultāti. Jo viņi tiešām ir. Un viņa tiešām ir maziņa un daudz trenējas. Un, neticēsiet, pēc šitā viņa daudz vieglāk piekrīt šodien iet uz treniņu, nekā ja es viņai sāku borēt, ka slinkais-neko-nepanāks-dzīvē. Kaut gan pēdējo darīt man noteikti ir vieglāk un liekas pareizāk.

Apsaukāšanās

Samācīju bērnam gudrības.

Barbara ir tāda ...neteiksim, resna, bet pufīga. Normāla savam vecumam, bet diezgan liela un ne īpaši kalsna. Un vēderiņš viņai ir. Nu lūk, dārziņā atradusies gudriniece, kas teica, ka viņai esot liels vēders. Es palūgšu! Teicu, ka nākamreiz šī viņai teiks par vēderu, pasaki, ka šī esot sīka. Pat izskatās, ka viņai ir 3 gadi, nevis 5 (tā arī ir). Vai, ka šai nav matu, un izskatās, ka viņa ir puika (salīdzinot ar Barbaru, šai tiešām nav matu). Galvenais jau, nesākt pirmajai, bet citādi, kāpēc gan daži iedomājas, ka ir labāki par citiem.

Audziniet labāk savus zirneklēnus!

"Vectētiņš man teica, ka es nemīlu dzīvniekus. Un ka es nemīlu lelles, jo es savējo nometu uz dīvāna". Nu ja, un vectētiņam varētu pateikt, ka viņš nemīl Barbaru, jo pīpē vienā dzīvoklī ar viņu! Nu, un pārējos arī, jo viņi arī tur atrodas. ...A nē, nevar vis viņam tā pateikt. Kāpēc, interesanti, runājot ar pieaugušajiem, vārdi ir jāfiltrē - un jo vecāki tie pieaugušie ir, jo vairāk jāfiltrē, jo pret vecākiem jāizturas ar cieņu - bet bērnam var visādas nefiltrētas glupības krāmēt galvā, jo vienmēr takš ir ideāls attaisnojums. Tas ir tā - bērnam var sarunāt jebko, jo cieņa pret bērnu vajadzīga nav, apvainot viņu kā gribi, un, ja viņš uz to apvainojas, var vēl piebilst, ka viņš izaugs stulbs, nepieklājīgs, skaudīgs un kāds tik vēl ne. Un ja kādam ir iebildumi, to var nosaukt par audzināšanu. O kā.

Nu jā, pieaugušajam tā nepateiksi - jo kas jau izaudzis, tas izaudzis, huļi.

Starp citu, vecums ir jāciena, un nevar taču sadot pa dibenu cilvēkam, kurš uzvedas kā ...vecs cilvēks. Tas ir jārespektē un jābūt iecietīgam. Toties bērns regulāri saņem par to, ka uzvedas kā bērns. Nuako, nav normāli 5 gados dziedāt pie galda, būvēt torņus no maizes un nejauši izgāzt pienu? Ir. Un es arī regulāri saņemu par to, ka uzvedos kā 30-gadnieks. Nuako, nav normāli 30 gados pārgurt no pietiekami lielas slodzes (darba, ģimenes, sporta, pašizglītības) un gribēt pavadīt laiku ar tiem, ar ko galva reāli izvēdinās? Ir. Nu?

Septiņu gadu krīze un dzīve pirms tam

Par septiņu gadu krīzi.

Oooo, vai tiešām drīz tas cilvēks sāks saprast, ko es viņam saku? Ar viņu varēs loģiski un konsekventi kaut ko apspriest? Kā es to gaidu!

Jo bērnudārznieka spītība un pilnīgs loģikas iztrūkums domāšanā ir tas, kas man parasti nones jumtu. Tas, dēļ kā es sāku kliegt un kauties. Tas, dēļ kā es palieku riebīga. Un, ja tā nav rakstura iezīme, es varēšu pagaidīt pāris gadus, ja pēc tam varēs runās tikpat produktīvi kā ar pieaugušo, jo tas ir tas, ko es protu vislabāk.

Dzimenes

Reāli esmu dusmīga uz bērniem un viņu vecākiem. Otrdien Žasmīnai bija dzimšanas diena, Barbara atskrēja apsveikt ar dāvanu. Žasmīna iznāca garlaikota, dāvanu paņēma, pateica, ka svinības būs sestdien un izskatījās atvieglota, kad Barbarai nācās iet uz mākslas skolu.

Šodien ir sestdiena. Barbara ar Samantu ienāca pie Žasmīnas pajautāt, vai nāks spēlēties. Viņām pateica, ka Žasmīnai esot svinības un aizcirta durvis deguna priekšā. Ļoti smuki.

Mērkaķa darbs

Man liekas, šī kaķene uzvedas kā tipiska mamma - pati sevi iedzen slazdā. Kāpēc gan viņai tie bērni tik ļoti vajadzīgi tieši augšā?

Prāta vētra, Valmiera

Uz Prāta vētru, spriežot pēc bērnu daudzuma, bez bērniem vispār nelaiž. Tas, droši vien, tāpēc, ka tie, kas sāka fanot par PV gadus tā, 10-15 atpakaļ, tagad jau ir konkrēti apbērnojušies onkuļi un tantes.

Vispār jau, bija smieklīgi. Iebraucām mēs ar Statoila kafiju un kakao  laicīgi, bet kamēr trīs reizes apbraucām riņkī Valmieru, kur puslatvija mēģināja noparkoties. Galu galā, mašīnu mēs atstājām pie baznīcas un Valmiera teātra, citā Zirnekļpriežu galā, upes pretējā krastā. Un tad pusstundu gājām. Parkā klusums, cilvēki uz notikuma vietu iet, bet no turienes - klusums. Un pulkstens jau 20, kā solīts, jābūt sākumam. Kad mēs jau bijām pie tilta, no estrādes beidzot kaut kas sāka skanēt. Pēc Prāta vētras gan neizklausījās, bet apzvērēt jau es nevarētu. Tad mēs atnācām līdz ieejai, ienācām, izstāvējām rindu tualetē, iestājāmies rindā pēc popkorna... Visu laiku kaut kas uz skatuves uzstājās.

Un jau pie ieejas mani sāka mākt šaubas, ka tā ir Prāta vētra. Kāpēc gan es vispār padomāju, ka tie varētu būt viņi: pirmkārt, es domāju, ka astoņos ir koncerta sākums; otrkārt - viņiem te jaunie albumi iznāk, bet es neklausos un līdzi nesekoju, ko var zināt. Bet atkal, liekas, ka tā nav PV, jo pirmkārt - tur koncerts, bet tauta staigā pēc popkorna un uz ateju un vispār ne īpaši interesējas par notiekošo; otrkārt - puika padzied, paklusē, atkal padzied, un kad Kaupers ir klusējis? treškārt - tie tupi nav viņi!!! Galvenais, ka savas pārdomas es skaļi klāstīju vīram, un te rindā pēc popkorna viņš pēkšņi izdara brīnumainu atklāsmi: tā nav Prāta vētra! Talk about marriage.

Poprkons bērnam, alus vīram, sautēti kāposti un desiņa - man, un tad jau viss sākās. Es kādu brīdi uztraucos, kā vispār manai piecgadniecei patiks viņas pirmais koncerts, ja nu būs par skaļu, vai vienkārši par garlaicīgu - tomēr, viņa nav latviešu bērns, kuri jau no dzimšanas zina visas PV dziesmas no galvas. Bet nē - laime pilnīga: dejojošais pūlis, priecīgi dziedoši vecāki un dziema par lapsu piecgadniekam ir pietiekami, lai koncerts izdotos.



Tad vēl kādu labu brīdi viņa vēroja meitukus, kas aizmugurē dziedāja un dejoja, ka nu tikai. Viņai tās, droši vien, liekās Winx feju iemiesojums - nu, tādas viņas arī izskatījās. Un tad viņa vispār aizmiga. Pārējo puskoncertu mēs ārdījāmies pa vienam un pa vienam dzērām alu. Bērns nogulēja līdz pašām koncerta beigām, kad mēs jau gājām laukā, runājot par to, ka "Renār, bet kur ir tava lidmašīna?" Un tad mēs izdarījām to, ko protam vislabāk - apmaldījāmies! Svešā pilsētā! Naktī! Ar bērnu! Aaaaa!

Tumsā mēs paskrējām garām pagriezienam Pauku priežu parkā un izgājām... kaut kur, bet ne tur, kur mūsu mašīna. Tad vēl ilgi riņķojām, kamēr vīrs apstājās un sāka pētīt karti telefonā. "Pilskalna iela mums varētu derēt - tur bija drupas,"- teica viņš. Un es tajā brīdī skatījos savām tuvredzīgajām acīm un jautāju - tā nav baznīca priekšā? Vīrs mani nedzirdēja. Again, talk about marriage. Tikai pacēlis galvu no telefona, viņš arī ieraudzīja baznīcu. Jau minūtes 10 mēs bijām staigājuši riņķī ap to kvartālu, kur stāvēja mūsu mašīna.

Gulēt mēs plānojām tajā - bērnam vispār svētki! Es teicu, pastāsti dārziņā, ka tu vienos naktī pēc koncerta tu kurināji uguni uz ielas, vārīji kartupeļus un tad klāji gultu mašīnā - neticēs. Gulējās tiešām labi. Lietainā rītā mēs aizbraucām uz Statoilu piepildīt krūzes, iztīrīt zobus un iekurināt degli brokastīm. Plāns bija virzīties uz Rakšiem Cēsīs. Bet gāziens uznāca ne pa jokam. Es centos pierunāt bērnu atbraukt citu reizi un, noraudājusies zila, šī aizmiga. Vīrs klausījās kā es mainu plānus, bet brauca vien uz Rakšiem. Talk about marriage. Pēc stundas lietus beidzās, bērns pamodās un pusmiegā sāka raudāt "gribu pie lamām!" Bet mēs arī esam pie lamām - stāvam Rakšu stāvvietā un snaužam! Lamas un laime.

Kā parasti, bērnam patika vismazākā, mēnesi veca lamiņa, bet man vislielākais ironiski-mierīgais kamielis. Pastaigas, šūpoles, barošana, pārbrauciens, un es pamodos mašīnā, kas stāv stāvvietā, citā. Vīrs bija nolēmis apstāties Siguldā pasnaust. Karstas bulciņas-Rīga. Dzīve!

Vēl šovasar m'\es ar bērnu braucām uz Tallinu, bet viņa teica, ka šis brauciens esot bijis visvisvislabākais visā pasaulē. 

Džeks

Я научилась очень красиво рисовать шедевр искусства!

Un orģinālšedevrs manā izpildījumā, ko es uzzīmēju bērnam par prieku, kad viņai bija apmēram pusotrs gads/

Дом, который построил Джек

Kāzas

Pēteris: Kur balonu dabūji?
Barbara: Kāzās biju, tur iedeva.
Pēteris: Kāzās???? Kāzās bučojas, vai ne?
Barbara: Jā, tur kliedz Rūgts! un skaita un visu laiku viņu bučojas.

Nesen mums kā reizi bija pirmā saruna par to. Barbara vectēvam un vecmammai pieprasīja, lai taisa seksu! Šie norēcās un nodeva prasītājas vecākiem. Es prasīju, tu maz zini, kas ir sekss? Jā, zinu - tas ir kad onkols ar tanti bučojas. Taisiet seksu! Nu ja, tad es arī teicu, ka brauksim uz kāzām, tur tev būs sekss, ka nu tikai!

Audzināšana

Baigi bērniem vajag tavu audzināšanu, kritizēšanu un moralizēšanu! Tas ir drošākais veids kā panākt, ka bērns tevi tur par nūģi, kas neko nesaprot, un zaudēt autoritāti viņa acīs. Personīgais piemērs! Lūk, ir labākā audzināšana.

Mīlestība, atbalsts un labs piemērs.

Tunelis un kaķi

Reiz mēs gājām caur Centrālstacijas tuneli, un tur sēdēja tas tur bezpajumtnieks ar diviem suņiem un kaķi. Es izbrīnījos, kā viņš tā kaķi pierunājis sēdēt ar viņu kopā - nu labi suņus, bet kaķi! Un Barbara savukārt izbrīnījās, kāpēc viņš tur vispār sēž. Es teicu, ka darbs tāds. Dažiem nav kur dzīvot un nav darba, tad viņi sēž tunelī ar visiem suņiem un kaķiem un prasa naudu cilvēkiem. Un kāpēc mēs nedevām, prasīja bērns. Nu... te mani parāva: mums tās naudas tā trūkst, ka es pati brīžiem domāju, vai nevajag ar kaķiem tajā tunelī apsēsties! Nekā nebija, teica bērns. Mūsu kaķi uzreiz aizbēgs prom, un neviens neiedos mums nekādu naudu.

Kurš prot, pats vainīgs

Gan bērnu, gan pieaugušo pasaulē viss ir ļoti vienkārši - visu dara tas, kurš prot.

Darbā es brīnos, kāpēc viss jādara man. ...Tāpēc.

Un mājās tas pats. Es protu taisīt ēst, un es protu aši uzimprovizēt kaut ko, ar ko izklaidēt bērnus. Ticiet man, to nekad nedara apkārtējo bērnu vecāki. To daru es. Tu auklītei arī liec zīmēt? - jautāju es Barbarai. - Nē, viņa neprot. Tik vienkārši.

Tikko uzcēlu telti no pieejamajiem materiāliem un piepūtu matraci, ko iebāzt iekšā. Labi, - teicu es.  - Ja kas, esmu virtuvē. - Un un kā es gulēšu??????? - pakaļ nesās Pēterīša balss. Es paņēmu kājas pār pleciem. Es neprotu.

Problēma 2. Skandāli

Ziniet, pirmsskolas vecuma bērni parasti izmēģina kliegšanas taktiku - gāzties zemē un bļaut, lai dabūtu savu. Jā, mums tas arī bija/ir. Bērni iet mājās - Barbara bļauj uz viņiem, uz mums, spārdās un visus ienīst. Un mums ir slēgts riņķis - rotaļas, Winx multenes, bet kad nav ne viena ne otra, tad ir bļaušana un histērija. 

Cīņā es izmēģināju:

 - mierināšanu - nu raud taču, es pateikšu, ka viss būs labi, un viņi atnāks rīt. Pofig viņai rīt, vajag tūlīt!!! Jo iedomājieties, cik tālu 5-gadniekam ir "rīt".

 - loģisko runāšanu a.k.a. kaunināšanu - jo vecākus bērnus tā bļaušana besī ārā, un kaut kad viņi var arī negribēt nākt. Tas ir pārāk cietsirdīgi - maz, ka viņi tagad aiziet, viņi vēl vispār neatgriezīsies!!! Jo loģikai un cieņai pret citiem šeit nav laika.

 - dusmas - jo piegriezies arī man. Vēl trakāka raudāšana, izbīls no dusmīgās mammas un histēriskie apskāvienu pieprasījumi (!!!) Jo maz, ka cilvēkam jau tā lieļa bēda, vēl arī mamma pārvērtās par monstru.

 - ignorēšanu - jo to iesaka gudrie žurnāli. Rezultāts līdzīgs kā ar dusmām un, galvenais, process ļoti nepatiess, jo es jūtu jebko, tikai ne vienaldzību.

Pēc tam es atcerējos, ka ar pretējo dzimumu es šo te aurošanu praktizēju gan jau ka gadiem līdz 25. Un mēģināju atcerēties, ko es pati gribēju tad, kad kaucu un bļaustījos stundām ilgi. Uzmanību. Uzmanību es gribēju. Nē, labāk, lai viss tūlīt ir pa manam, bet es pieņemu, ka, ja paliktu pa manam, es nebūtu apmierināta. Bet uzmanība nostrādātu 100%, velns ar viņu, ar rezultātu.

Tāpēc kad ciemiņi iet mājās, un Barbara krīt zemē uz raud, es pagaidu, kamēr viņa kaut kur izkustās un saucu pie sevis, tad apskauju, glāstu un mierinu, enko īpaši nerunājot. Vēlāk, kad raudāšana beigusies, mēs nonācām pie tāda secinājuma: ja tu visu laiku kliedz un raudi - tu acīmredzot esi saslimusi. Nu, kā tu iedomājies - mamma visu dienu sēž un skatās "Dakteri Henku", bet kad jāiet nost no datora, gāžas zemē, kliedz un raud "gribuuuuu Henkuuuuuu, man gaaaarlaicīgiiii!" Tu nepadomātu, ka mamma saslima? Padomātu, un mammai būtu jāarstējas no Henka. Nu lūk. Kā tu bļaut - tā visi iet prom astoņos strikti, un mēs neskatāmies multenes, jo saslimusi tu esi ar multenēm un draugiem.

Vairs mēs nebļaujam, tikai mazliet paraudam, bet frustrāciju no jautrības beigām pazist arī pieaugušie. Te darbojas tikai maigums- apskaut, paglaudīt, pažēlot. Novērst uzmanību ar sarunu. Tikai ne ar ēdienu un ne ar multenēm. Nevar veidot tiltu - visi aizgāja-man skumji- es eju ēst/skatīties teļuku. To visi paši labi iemācās, kad izaug, bērnā to veicināt nevajadzētu.

PS Es, starp citu, arī gribētu, kad es bļauju uz tuvākajiem, lai mani tā sodītu - pie datora ne vairāk par 6 stundām, un gulēt strikti 11. Jo bļauju es ne no tā, ka esmu stulba un ļauna, bet no tā, ka sēdēju internetā un neizgulējos.

Virtuves turpinājums

Šodien man beidzot pietika arī spara un laika aiznest to šokolādes gardumu izgāzt podā. Bērni paspruka uz malām ar spiedzieniem, kad es teicu, ka tūlīt likšu to ēst! Tad es iegāzu divu bļodiņu saturu podā, un tagad kā lai pasaka, kas tas ir tāds uz mana poda, brūns, izsmērēts? Neticēsiet, šokolāde!

Bērni tikmēr kārtoja halli un taisijā tajā kafejnīcu. Kārtot māju bērnu klātbūtnē ir kā māju celt viesuļvētrā. Dirsā darbs un materiāls.